mani kontrolē

Lai neviena nepārprastu, ar to es biju domājusi, ka jau sen pie pirmās nopietnās algas vajadzēja meklēt iespēju dzīvot citur un kruķīties uz savām kājām.

Dumja šķieti, Anna Klāra.
Nav Tev vairs 16, ka vecāki var noteikt, kas jādara. Saki, ka 25, bet uzvedies kā tīnis. Ja gribētu, jau sen dzīvotu savu dzīvi. Cieni sevi vairāk.

kas maksa, tas pasuta muziku.
vari meginat ar vecakiem runat, bet domaju, ka vini teiks:"kamer pie manis dzivo, darisi ka es teiksu!"
TAPEC VIENIGAIS VARIANTS ir sakt pelnit vairak vai dzivot ar puisi kopa(ja vinam ir darbs, velas to).

Dellicious

par ko Tu strādā un kā nokļuvis šajā darbā?

*protams, vari neatbildēt :)

akdievs, beidz chiiksteet. ja labi grib, tad visu var. Aciimredzot negribi. It kaa tev riebjas, ka tevi kontrolee, bet patiesiibaa ir tik labi, ne? nav jaauztraucas par nopietno dziivi un nav atbildiiba 100% par sevi.

Anna Klāra, Dellicious padalījās ar savu pieredzi. Katram mums ir visas iespējas. Domā Tevi nomājas metīs ārā un atteiksies kā no meitas, ja sāksi veidot savu dzīvi?

vai, meitenes, laikam man ir bēdīgas perspektīvas :-/ ja kāda paredz, ka nekas nav labs gaidāms 30 g.v. būšu vecmeita, kas dzīvo pie senčiem :-(

Ne visu vienmēr dzīvē var panākt caur mierīgām sarunām.
Te ir runa par Tavu, nevis Tavu vecāku dzīvi. Vecāki paši to nesaprot - slikti. Sāc rīkoties - tad sapratīs.
Nu, un, ka tētis pasaka, ka nebūsi vajadzīga? Dabīgi, ka tā nekad nenotiks. Viņi ir Tavi tuvākie cilvēki. Varbūt bišķiņ uzmetīs lūpu, bet vēlāk pieņems realitāti un sāks Tevi uztvert kā vairāk vai mazāk pieaugušu cilvēku. Tikai parādi, ka pati māki par sevi parūpēties.

Es no vecākiem (tiesa gan - krietni zemākā vecumā) gāju projām vis nekrietnākajā veidā. Es zināju, ka runāties nav vērts, jo tur nebūs variantu. Vienkārši vienā somā saliku vajadzīgākās mantas, paņēmu 5Ls un aizgāju. Man pašai bija rūgtums sirdī. Par vecākiem, kas tobrīd laikam sāka sirmot, nemaz nerunājot. Es nelepojos ar šādu savu rīcību un neiesaku tieši tā darīt arī Tev. Es vienkārši gribu pateikt, ka, JA GRIB, TAD VAR jebkādos apstākļos.
Pie labiem cilvēkiem atradu darbiņu ziedu salonā, kur pēc skolas taisīju pušķus un kompozījas. Īrēju komunālo dzīvoklīti Salaspilī (atceros, tikai par 15Ls/mēn - es pat neatceros, kā atradu, bet sava kārtīga telpa man bija). Tad dzīvoju pieticīgi par kādiem 80Ls mēnesī. Un neviens man neko nedeva tāpat. Tagad esmu izaugusi līdz ntās reizes lielākai algai un nesaprotu, kā tas bija iespējams. Ar laiku uzlabojās attiecības ar vecākiem, atradu izsapņoto kopīgo valodu pat ar tēti. Situācijas un dzīves apstākļi mainījās miljons reizes (uz augšu, protams) līdz tagad esmu atalgotākajā amatā starp saviem draugiem un paziņām, vecāki ar mani lepojas un viņiem esmu paraugbērns, mums ir mīlošākās un atklātākās attiecības, šķiet, kādas vien var būt starp bērnu un vecāku, kaut redzamies reti... Es tiešām nevaru pateikt nevienu sliktu vārdu.
Un tieši vecāki ir tie, kas tagad atskatās atpakaļ un ar smaidu atzīst, ka esmu spērusi vērtīgu soli. Es spēju pati, bez vīrieša atbalsta un palīdzības (kā tas ir vairumam meiteņu) nodrošināt savu dzīvi. Maksāt par dzīvokli, studijām, visiem rēķiniem (kas vien kopā sastāda 350Ls), apmeklēt visas kārotās sporta nodarbības, ceļot, pirkt kvalitatīvu pārtiku, apģērbu, higiēnas līdzekļus un kosmētiku... + tagad vēl uzturēt mazo persieti. (l)

Pilnīgi piekrītu visam Bosam.
Vissvarīgais jautājums ir - ko tu gribi, nevis tavu vecāki?
Protams, nedrīkst arī kāpt uz galvas un
vēlēties neko nemaksājot (ne tikai finansiāli, bet arī ar savu neatkarību un brīvību) prasīt no viņiem, lai viņi tevi respektē un ciena kā pieaugušu cilvēku.

"nu ko tu viena dzīvosi, vai tad gribu, kad atnāc mājās, bet tevi neviens negaida, no rīta viena brokastot?"

Atbildi pati uz viņu jautājumu. Tu esi gatava viena no rīta ēst brokastis? Vai vēlies brokastot ar vecākiem? Vai vispār - ar draugu? Abiem jautājumiem, gan sagaidīšanu mājās, gan brokastīm, apakšā ir vairāki zemteksti - fiziskā kopā dzīvošana ar kādu, garīgā telpas dalīšana, ģimenes vērtība, tradīcijas, atkarība/neatkarība, statiskā rutīna, vientulība, utt. Padomā par to visu - kas man ir svarīgs, vajadzīgs, ko es vēlos panākt attiecībās ar vecākiem, ko es vēlos sasniegt. Padomā par nākotni - vai spēšu dzīvot viena, risināt sadzīviskos jautājumus, vai jutīšos pašpietiekami, utt. Tu raksti - "mani kontrolē", Tu sevi tā nostādi, saskati. Iesaku ikdienā ražot sevī domu - "es kontrolēju savu dzīvi, es kontrolēju savu telpu", tajā pašā laikā ražot arī pateicību pret vecāku gādību, rūpēm un mīlestību. Mainība ir attīstība.

Baigi aizmuldējos atkal :-P lai veicas!

dullā_paulīne , jā, es neesmu bijusi tādā situācijā kā diskusijas autore, tomēr arī man ir nācies iet cauri tam pašam procesam, jo katrs mēs agrāk vai vēlāk atstājam ģimenes ligzdu un sākam būvēt savu. Bet ir skaidri jūtams, ka autore nespēj pārstāvēt savu viedokli attiecībās ar vecākiem. Protams, tas ir dabiski, ka vecāki grib "uzraudzīt, ietekmēt, kontrolēt", arī mēs tā gribēsim darīt ar savām atvasēm, bet 25 gadi jau ir nopietns vecums un šādā situācijā viņiem nevajadzētu iejaukties meitas privātajā dzīvē. Uzskatu, ka vecākiem pašiem būtu jāmotivē atvasi strādāt, būt patstāvīgai, neatkarīgai, tieši tādā veidā dodot atbalstu turpmākai dzīvei.

Praktisks padoms - ja nevari atļauties īrēt savu dzīvokli, maksā vecākiem īri. Man pazīstama meitene (22) arī grib būt patstāvīgāka, neatkarīgāka, tāpēc maksā katru mēnesi saviem vecākiem 50Ls par savu istabu, jo nevar atļauties viena īrēt atsevišķu dzīvokli. Tā ir adekvāta summa par savu telpu, tajā pašā laikā viņa jūtas neatkarīgāka, vieglāk nākt mājās, jo nav jāatskaitās, ir noteiktas robežas, vecāki neatļaujas izteikt iebildumus par viņas personīgu dzīvi, tas psiholoģiski palīdz abām pusēm saprast vienam otru un uzturēt veselīgu attieksmi attiecībās.

No taviem komentaarie izklausaas, ka tu pati nemaz taa iisti negribi saraut to nabassaiti. Te taapat kaa ar attieciibaam ar preteejo dzimumu - pret tevi izturaas taa kaa tu ljauj pret tevi iztureeties.

Boss tev viegli runāt,ja neesi bijusi šadā situācijā,protams attieciibas veido abas puses,bet vecākus ir jāciena,ja ciena tad ir ļoti grūti viņiem pretoties un tostarp ir vecāki kuri māk manipulēt,ja nevar ar stingrību,tad izliekas ar vājībām,pēkšņi sajūtas slikti utt un ja tu negribi uz savas sirds apziņas kko vairāk par kašķi tad nākas ļoti daudz paciest. Tas nav vienkārši,es ļoti labi saprotu autori.

Man šodien ievilkās vakardienas konflikts ar tēvu - saturs īsi tāds ''ja tu negribi pie mums dzīvot (privātmājā), ieguldīt naudu mājām ja tu gribi iet īrēt dzīvokli pie svešiniekiem, tad man tu neesi vajadzīga''.
Tā, ka es ļoti labi saprotu, cik tas ir grūti - ņemt un nogriezt nabassaiti, kā Boss teica, bet taisnība ir - attiecības neveido viens.
Arī Kriksa stāsts pierāda to, ka ja bērns pats samierinās ar tādu dzīvi, ar to, ka vecāki visu kontrolē- tad arī nekas nemainīsies!
Un ja ir tādi vecāki, kā angliski saka ''control freaks'' tad - galvu augšā un uz priekšu pati savā dzīvē!
Suņi rej, bet karavāna iet tālāk...

Tu vienkārši gribi, lai Tevi kontrolē. Tev ir 25 un naktī jābūt mājās, kāds sakars vispār. Ne tikai vecākiem ir jāmācās palaist savu bērnu un pārraut nabassaiti, bet arī Tev. Ja Tu to vēlies.

Līdz es to ģimeni neiepazinu es arī neticēju,ka kas tāds vispār Latvijā var būt!
Meita devās uz kaut kādu koncertu Tallinā, un māte sēdēja uz trubas divas dienas no vietas, un ik pa 2-2.5h zvanīja meitai.
Viņa ir otrās pakāpes mācīca manam draugam, šie abi vasarā sēdēja klētī un runājās, jo gadiem nebija tikušies (meitene stāstīja, kā viņai viss piegriezies, saistība ar māti) un viņas māte ik par 5 min. skrēja uz klēti prasīja: vai padzerties nevēlies? vēl pēc 5min vai vēlies ko uzēst, vēl pēc 5min ko vakariņās? vēl pēc 10min, vai jūs negribas iet sētā zālītē pasēdēt-saulītē parunāt.
Ja māte šādi uztraucas, kamēr meita ar RADINIEKU runā, tad iedomājieties, kas notiek,kad viņa ar savu draugu satiekas. Starpcitu, viņai bija draugs pāris mēnešus. :-/

mani vecvecāki šādi izturējās pret manu tanti, taisīja skandālus, ja viņa nebija pa nakti vai gāja kur ciemos, bet arī teica - tu nedrīksti pārvākties, kā tu mūs vienus atstāsi. 40 gados (!!!) viņa beidzot tam visam pielika punktu, vecvecāki gan uzmeta lūpu, bet pēc tam jau viss sakārtojās :)

KRIKSIS piekritīši teiktajam, tev vismaz pamazām jālavas no viņiem projām,jāliek saprast,ka tomēr tev vajag gan izklaides,gan pabuut projām no mājām un nebūt kādu nakti ar viņiem un jā draugu,ja tādu atradīsi labāk nerādi kā minimums gadu,lai zina ka tev tāds ir un viss,jo tikliidz iepaziisies sāksies nenormālā kritika,dzīves mācīšana utt ;-) ,dari visu lēnām un taktiski,tad viss būs ok :-) . Pati tagad esmu sapratusi kā ar to visu cīnīties.

Kriksi- tavs rakstītais mani šokē. nedomāju,ka kkas tāds vsp var notikt reālajā dzīvē.. šausmas gatavās...
tiem vecākiem nav pilns simts!

Šis man atgādina vienu sev zināmu ģimeni, kurā meitai ir 24 gadi, dēlam 33-34 gadi, kamēr māsa Rīgā mācījās, brālim nācās strādāt,lai māsai varētu visu apmaksāt. Piebildīšu, ka gan dēls, gan meita abi dzīvo pie vecākiem-pensionāriem (diezgan spriganiem) dēlam vēl nav bijušas nopietnas attiecības, nu nav bijusi meitene ilgāk par 2 mēnešiem, jo mātei neviena nepatīk, un līdz ar to dēls ir viens. Meitai tas pats. Vecāki kontrolē. dēla nopelnīto naudu pārvalda vecāki. Un prom tos saves bērnus i nemaz laist nedomā, tā tā māte (vairākkārt) ir palikusi tos bērnus zem savas tupeles. Visi apkārtējie-pazīstamie smejas, par viņiem, ka tajā vecumā 24g. mājās jābūt laicīgi, un mammai jāzvana ik pār stundas.
Man tas liekas nenormāli, un turklāt ''bērniem'' bail iet prom no mammas, jo negrib konfliktus liekus.

Un lūk, Tavā gadījumā jau seko tas pats, būs Tev gadi 30-mit, nebūs drauga, būsi viena, dzīvosi pie vecākiem, weekendus pavadīsi ar viņiem, nu un tā.
Es domāju,ka ar viņiem ir jārunā un jāiestāsta,ka Tev nav 16-mit gadu, un ka laiks nestāv uz vietas. Protams esi pateicīga,par to,ka viņi Tev palīdz, uztur, bet nu tas jau paliek par traku.

Lasot tavu rakstīto, ari uzreiz saprotu,ka Tev ir bail ko uzzsākt. :-|