Sveikas!
Vēlējos padalīties ar kādu..
Ir pagājusi nepilna tik nedēļa kopš esmu izšķirusies no sava puiša.
īstenībā dikti grūti,jo dien dienā es par viņu domāju,lai gan,ja kāda lasīja manu iepriekšējo tēmu,kuru šeit pievienoju-aizgāju no viņa es,jo mīnusu viņā nu tiešām daudz.
Viņš jau pirmajā vakarā bij gatavs pesties atpakaļ pie manis. Es protams nē. Viņš te 4dienas,tik raxta,ka grib atpakaļ,mīl mani,tik es un vēlreiz es vajadzīga. Es atkal 4dienas raxtu,ka nē,es nevēlos. Arī pirmkārt: viņš tikai sms raxtīja,nekādas darbības no viņa puses nav. Beigās 4dienā-viņš vnk padodas,ar domu: nu man nevajag ar. Man tas ja godīgi ar sāpēja,jo es varbūt sirds dziļumos būtu viņam piedevusi,ja viņš labotos,mainītu attieksme un es viņam pat palīdzētu. Ko sadara viņš: draugos saaicina visas savas bījušās meitenes un vēl citas meitenes-es šokā. Jo viņš tak zin,ka man tas būtu nepatīkami un pietam ļoti.
Vot kur var būt tikai puiši tādas ... (e) jo redz viņam pietika tik ar 4dienām un viss,jau apnika! Tad,ko rakstīji,ka tā mīli mani,ka es tik tev vajadzīga. Es tikai vairāk pārliecinājos,ka šķiršanās bij pareizais lēmums,lai gan nemaz tik vienkārši nav to cilvēku aizmirst. Aizmirst jau viņu neaizmiršīšu,vnk domāt varētu nedomāt par viņu gan!
Nu lūk,mana nelielā bēda :-(
161
