Sveikas .
Izstāstīšu savu bēdu stāstu ,varbūt dosiet kādus padomiņus man ko iesākt,kā labāk darīt.
Tā tad es jau dzīvojos gadu pa mājām , jo nevaru savā ciematiņā atrast darbu . Draugam darbs ir , labi atalgots . Tāpēc nekur mēs nepārvāksimies .(viņš savu darbu nepametīs).
Esmu ar draugu runājusi par to ka vēlos strādāt un nedzīvot tikai viņam uz kakla.
Gribas taču savu naudiņu katram un palīdzēt kaut kā viens otram .
Bet nu viņš ir pilnīgi pret to ka es dotos uz lielāku pilsētu strādāt ,(saka ,ka visu ko es nopelnītu ,atdotu par īri un dzīvošanu , pārtiku labāk lai jau mājās sēžot). Piekrist jau šim var !
Tad arī
piedāvāja draudzene man braukt pie viņas strādāt uz Uk .
Bet nu draugs kategoriski ,nē!
Man jāpaliek mājās un jāgaida kāda vakance savā miestā,jābūt viņam blakus,bez manis nevarot palikt.
Tā nu es jau esmu ierūsējusi mājās , ka roka pat neceļas neko darīt un bieži vien jūtos tā ka draugs vien mani gremdē ar to ka man nav nekādu iespēju šeit.
Viņš mani reāli apgādā ar visu .Maksā Par dzīvokli ,paiku un pluss vēl par manām vajadzībām .Tulīt braucam ceļojumā,protams visu viņš maksā.
Jūtos vienkārši parādā tā it kā man būtu sakrājies liels kredīts pie viņa .
Zinu ka viņš ir uzticīgs man ,esmu viņam vienīgā ,bet bez manis viņš nevar nu nekādīgi.
Pat tad kad sanāk man ar vecākiem kaut kur uz veselu dienu aizbraukt .(kaut vai drēbes iepirkties ,ar mammu kopā)
Pēc laiciņa jau viņš man zvana sūta sms ,viņam mājās neesot bez manis ko darīt,garlaicīgi , gaida atpakaļ.
Ne es varu darbu dabūt šeit , ne strādāt citā pilsētā , ne darbs projām no dzimtenes.
Nezinu vairs ko iesākt .
Apnicis jau viss. Diena pēc dienas ,bet nekas manā dzīvē nemainās.
Mājas ,mājas .
119
