komunicēt ar cilvēkiem

Kā Tev ar pašvērtējumu? Varbūt Tev traucē kaut kādi kompleksi.

Man ar šī pati problēma- vienkārši neveras mute vaļā un viss. :-D Liekas,ka pateikšu ko stulbu, tāpēc labāk klusēju :-D

Man ir tāpat, bet nesaskatu tajā problēmu! Man personīgi nepatīk tādi cilvēki, kuri var būt skaļi tikko satiku cilvēku kompānijā.

nu vsp laikam jau ka jā. ar izskatu esmu apmierināta, bet ar raksturu nē. nezinu kāpēc. un vēl tas, ka neprotu ar tiem cilvēkiem komunicēt tāpēc grūti jaunus, noturīgus draugus iegūt, pašvērtējums par raksturu vēl pasliktinās. tādas kāmīša ritens sanāk

Lilcha, nav jau runa par skaļumu. Bet es vsp nevaru parunāt. Labi nē, man pat cilvēki saka, ka esmu komunikabla, jo es sev vnk piespiežu kko teikt, bet tas reti ir loģiski un reti kad vsp sasaucas ar to, ko es pa īstam gribētu teikt tajā brīdī. Tas vnk ir tas, ko es sev ATĻAUJU pateikt. Un tad cilvēkiem par tevi rodas nepareizs iespaids un tu vsp pēc tāda liela haosiņa izskaties. Man tas ļooti sevī traucē un gribu tikt no šī sliktā ieraduma vaļā, bet kā gan? :/ tagad tieši uzsākšu dzīvi starp pilnīgi, pilnīgi jauniem cilvēkiem, vajadzēs sadraudzēties, bet ja nu es nespēju? bail nedaudz

un patiesībā, visizteiktāk man tā ir puišu klātbūtnē. aiš, ja te būtu kāda topošā vai esošā psiholoģe, labprāt uzklausītu viņas teorijas par šo :D

Ruubiya, es sapratu, ka Tev tā nav. Gribēju savādāk izteikties, bet pat anonīmi starp svešiniekiem nevaru. :-D

Es drauga draugu(viņi bija kopā ar savām draudzenēm) kompāniju vispār neko nerunāju :-D Nu labi, pāris reizes tik esmu kopā tā kā pavadījusi laiku(vairs pat negribas :-D) Visa vakara laikā pati pēc savas iniciatīvas nebildu gandrīz ne vārda, atbildēju tik īsi uz uzdotajiem pāris jautājumiem :-D Vispār man jau liekas smieklīgi,ka tā, bet nu laikam nav smuki tā :-D

lilcha, tagad skaidrs :D
īpaši grūti man ir par kko iesākt sarunas. vienīgais cilvēks, ko esmu divu gadu laikā iepazinusi un ar kuru man ir ērti sarunāties, ir ļoti ātrs, runātīgs, brīvi domājošs. Laikam jāmeklē kkāda tādu cilvēku kopiena, jo ar citiem man nu galīgi švaki iet :D īpaši grūti sarunas ir iesākt
cruella - bet ar pašu draugu nav grūti sarunāties? :D vrb mēs tādas jūtīgas un pa taisno jau čujs, ka šitiem nebūs īstie cilvēki, tāpēc mute strādā par labu tam, lai tie cilvēki mūs vairs satikt negribētu :D

Nē, ar draugu runāju īpaši nedomājot,ko saku :-D
Nav pat tā,ka nevaru vispār sarunāties ar svešiem cilvēkiem, piem., ar kursa biedrenes vecajiem klases biedriem vāros visu laiku, bet viņi man tādi vienkārši cilvēki liekas-patīkami :-)
Patiesībā, ar drauga draugiem ar nebūtu problēmu runāt, bet,ja bariņā ir kāda "čiksīte" negribas pat muti vērt vaļā,laikam kaut kādi kompleksi man :-D

es vnm ļoti uztraucos runājot ar cilvēkiem un nespeju vairs isti nemaz koncentreties sarunā un uz savām domām. sāku tik uzreiz plānot - ko būtu labāk teikt, kā foršāk. tik nekvaltatīvi :/

Es arī tāda :( Bet esmu dabūjusi darbu, kur ir jākomunicē vismaz 6x pa stundu :D Tā ir pagrūti, bet ar laiku gan jau apradīšu. Man iepriekš ļoti traucēja, nevarēju neko pajautāt un tā,bet tagad esmu bezizejā. Kad nebūs citas iespējas, komunicēsi un kā vēl :-D

Offtopic!
Kā var iepazīties ar meitenēm ar ko varētu iet kopā ballēties vai vienkārši parakstīties? :-D
Kādreiz šim nolūkam derēja visādi pielūdzēji, bet es domāju draugam tas varētu nepatikt :-D

Sibilla, bet tā omunicēšana darba dēļ tomēr nedaudz savādāka. Es arī spēju vēsi runāt, kad tas nepieciešams darbam vai kad kkāds uzdevums jāveic, bet, kad nonāku līdz vnk ikdienišķais sarunai - pārdomāju vnk VISU ko saku. Tā it kā katram cilvēkam censtos ko pierādīt.

Nu man arī ikdienā atvērās, tagad es daudz vieglāk runājos. Nebaidies :)

man bija kaut kā ļoti līdzīgi, bet viss mainījās, kad sāku studēt un bija gandrīz katru nedēļu kaut kas jāprezentē, ik pa laikam kāds jānointervē... ballītes centrs neesmu un nebūšu, bet atšķirība ir pamatīga :D es domāju, tikai tā arī to var izdarīt -- no sākuma komunicējot piespiedu kārtā, un tad pēc kāda laika tas vairs nebaida un problēmas nesagādā. atceros, kādreiz pirms katras mazākās uzstāšanās nervozēju, ka jārunā -- ka tikai kaut ko nesajaucu, neaizmirstu, ne tā nepasaku... tagad vairs tā nav
ja tev nav mācībās vai darbā tādu situāciju, kad nekas cits neatliek kā komunicēt, pamēģini atrast kaut ko citu. ja mācies vidusskolā, ir publiskās runas konkursi. ja studē vai strādā, vari iesaistīties kādā NVO vai piedalīties kāda pasākuma rīkošanā, kur kāds vārds jāpasaka publikas priekšā... zinu, ka negribas, bet komunicēt neiemācīsies, anonīmi rakstot cosmo forumā :D

Kad es uzstājos bublikas priekšā(nu nejau protams lielā :-D ) man valoda sāk raustīties, kaut arī neesmu uztraukusies. Tik neloģiskus teikumus saku, ka nezinu ko lai dara :-D

Ai, es prezentaacijas aizstaavot juutu kaa man paliek sarkana seja, ausis un tieshaam tieshaam ir taada sajuuta, ka tuuliit vemshu no uztraukuma. Taa man ir pat tad, ja jaaskaita dzejolis pie egliites gjimenes priekshaa. Tas ir kaut kas drausmiigs un taadas mociibas :D
Bet toties ikdienaa varu runaat ar pilniigiem sveshiniekiem un pilniigu s*du, ja vajag :D. varbuut meegjini sevi piespiest izsleegt to nenormaalo filtreeshanu tam, ko tu saki. Nu vienkaarshi piespiedies vienu; otru reizi un tad varbuut aizies taa lieta vienkaarshaak.

esmu ieverojusi, ka man kas tads lidzigs piemetas, bet tikai tad, ja ir jaruna ar cilveku, kurs acim redzami jau izturas naidigi, ir manama nepatika pret mani. ta varbut tada aizsargreakcija...


tava gadijuma-vainigs pasvertejums, jo galu gala vai tad nav vienalga ko tur kads padomas?

Man agrāk bija trakāk, tagad vēl daudzmaz ok. Bet man ir tā, ka ja man par kaut ko ir kauns, man uzreiz kā kaķim ausis saspicējas, pieglaužas. (Jā, es māku kustināt ausis, bet šajos gadījumos tas nav speciāli, bet tā automātiski :-D )

Un vēl par uzstāšanos - man pašai dažreiz liekas, ka es nosarkstu, bet patiesībā nenosarkstu vis. Dīvaini.