Šodien draudzene paziņoja, ka viņas vecāki, pēc 26 gadu kopdzīves, ir izlēmuši šķirties.
Biju šokā, bet ne par to šoreiz...
Skrēju pie draudzenes viņu mierināt un biju gatava, ka viņa raudās man uz pleca vai vismaz gribēs parunāties, jo šis fakts visiem, šķiet arī pašiem vecāķiem, uzkrita kā no zila gaisa un nekas tāds nebija gaidāms, bet vienīgais, ko draudzene noteica ir, ka viņai pietrūks kopējā svētku svinēšana ģimenes lokā. Visādi citādi nekas daudz nemainīsies, jo draudzene jau sen ir uzsākusi patstāvīgu dzīvi citā pilsētā un ar vecākiem ikdienā kontaktējas tikai pa telefonu un satiekās tikai svētkos vai reizēm kādā nedēļas nogalē.
Un tad es padomāju par sevi - kā būtu, ja mani vecāki to paziņotu, un saparatu, ka arī mani tas īpaši veirs nekādīgi neietekmētu. Tas, cik ļoti es abus mīlu no tā nemainītos.
Nezinu, ko es ar visu šo gribēju pateikt, bet - vai jūs ļoti pārdzīvotu un raudātu, ja vecākipaziņotu, ka šķirās?
Manuprāt, daudz smagāk tas ir bērnībā, bet tagad, mūsu vecumā, tas ir vienkārši fakts, kas jāpieņem un ar ko jāpierod, bez liekām drāmām un asarām.
265
