bija un izbija

Atstāj pagātni pagātnei! Kāda gan Tev nozīme tagad vairs - KĀPĒC? Vai tad, ja viņš pateiks pietiekoši attaisnojošu iemeslu, Tu atgriezīsies pie viņa? Vai arī ceri, ka varēsi nepieļaut, lai kāds no nākošajiem puišiem rīkotos savādāk? domāju tas viss ir bezjēdzīgi..

a nu tomēr taisies izrunāt to visu, tad noteikti klātienē.

Arī manas attiecības nesen beidzās. It kā iemesls skaidrs, bet par to nerunājām klātienē. Tāpēc es par jebkuru cenu dabūšu normālu sarunu. Es vienkārši gribu dzirdēt visu līdz galam.

Kad es tikko izšķīros, man ar šķita, ka vajag dzirdēt atbildes utt bla bla bla. Bet tad es sāku ieklausīties sevī un sapratu tos iemeslus. Un tagad varu teikt, ka satikt viņu un parunāt būtu forši, bet ne jau par pagātni 8-) Ja nebūtu izšķīrušies, es tagad nebūtu tik laimīga kā esmu (l)

Piekrītu Suncei - pagātne, lai paliek pagātnei!

Ir bijusi līdzīga situācija, labi saprotu kā tas KĀPĒC var tirdīt..
Diemžēl sapratu ka vīrieši paši īsti nezin ko grib, līdz ar to nevar pamatot savu rīcību vai arī otrs vīriešu tips, kas principā patiesību neteiks.
Pamēģināt noteikti vari - aizsūtīt vēstuli, es tomēr pieturos pie tā, ka jau jau esat šķīrušies tad klātienē vēlreiz labāk gan netikties, nu padomā - tur viss ir beidzies, kāpēc vēlreiz redzēt to cilvēku un visu uzplēst..
Teiks vai ne - to redzēs. Bet lielākoties pie tā kāpēc var nonākt, pēc ilga laika kad abiem vairs nav nekādu jūtu un var parunāt par to kas bijis ar vēsu prātu, ja vien tad vēl būs interese uzzināt iemeslus.
Uzraksti, neko nezaudēsi. Neatkarīgi no tā, apmierini savu interesi vai ne - nospļaujies un dzīvo tālāk.

Tikties es negribu!
Man tāda sajūta, ka vienkārši gribas uzrakstīt, bet nezinu vai vajag. Man pat nekādu atbildi no viņa saņemt īsti nevajag.
Varbūt uzrakstot, es nomierināšos? Esmu kaut kur dzirdējusi/lasījusi, ka tomēr nepieciešama ir tā "izrunāšanās", lai vieglāk ir palaist.
Pirms tam esmu viņam teicu, ja kaut kur arī redzamies, nevēlos pat ne sasveicināties.

atbildi "Kāpēc" es zinu, bet man īsti vajag vai vajadzēja to dzirdēt no viņa.
viņš tikai teica, ka nav mani pelnījis un ka viņš esot idiots, ka man šķiroties tālāk būšot labāk.
un viņš savos 27 gados ir tas tips, kurš īsti NEZIN ko grib.

to visu viņš man arī teica pirms 2 gadiem, kad pirmo reizi šķirāmies (uz 1 mēnesi). pēc tam atskrēja atpakaļ ar savu nožēlu.
arī tad mēs neko neizrunājām un negribu, lai tas pats notiek arī tagad.

Man arī parasti patīk visu izbeigt ar skaidrību - kas un kā bijis, kāpēc!

Varbūt šobrīd nevajag. Pagaidi kādu laiku, sadziedējies. Un, kad būsi tiešām apradusi ar situāciju, tad mēģini izzināt. Bet citreiz uzzināt iespējamo - kāpēc?, nemaz nevajag...
Un kā tu saki, ka šāda situācija jau ir bijusi, domāju šoreiz ir tas pats - viņš nezin, ko vēlas! Trūkst brieduma.

Uzraksti to vēstuli, bet sadedzini vai saplēs, vai izmet! Jo to izrunāšanos un savas domas izlikšanu vajag Tev, bet drošvien, ka viņam nē!

Jā izrunājām problēmu vairākkārtēji, tāpat uzrakstīju uz lapas lietas kas patik un nepatika otrā, nešķīrāmies tāpēc, ka jūtas būtu pagaisušas, bet tāpēc, ka daudzas lietas viens otrā neapmierināja, vieglāk protams ir izrunāties, bet tam jānāk no abiem, otram neko nevar uzspiest, un arī pārmest kāpēc neizrunājies ar mani ir lieki, tāpēc, ka neviens ne par vienu nav atbildīgs un nav jājūtas vainīgam ja ar to cilvēku nevēlies būt kopā :-/

viņš teica, ka arī viņam tas ir sāpīgi.
grūti jau to iedomāties, jo parasti liekas, ka man sāp vairāk.
nez, vai viņš tā pat cieš kā es? izjūt manu trūkumu? varbūt nožēlo? vai arī priecājas?
tik ļoti gribējām būt kopā.

laikam jau jābeidz lauzt galvu par to un jācenšas aizmirst. un laiks jau nav tik ilgi pagājis, lai tik ātri aizmirstos.

Sākums vnm ir grūts. Kad tikko izšķīrāmies, teicu, ka kontaktus negribu u.t.t. Bet tgd man jau pilnīgi vng, jo sanāca kontaktēties visu laiku, bet tgd lkm beidzot viss būs cauri.
Man arī tpt bija, ka lauzu galvu, visu gribēju pajautāt, jo īsti jau arī nebija - šķiramies! Bet es noskaņojos tā, ka tā tam bija jābūt un viss, beidzu sevi vainot, domāt, filozofēt u.t.t. Laiks dziedē!