Jamili
storijs tāds, ka čalis iekrita acīs, bet es tikai gribēju padraiskoties. šim, protams, es iekritu sirsniņā. ļāvos attiecībām, kuras es negribēju (grūti pateikt - tiešām negribēju, vai it kā negribēju). visu laiku pie sevis gruzījos par to, ka gribas to vai šo savādāk, ka varbūt čali citu vajag, bla bla. vienmēr gribas to, kā nav un to, kas ir, to cilvēks bieži nespēj novērtēt. tad nu pagāja ilgs laiks, līdz beidzot sapratu, kāds zelta gabaliņš tomēr ir mans draugs. sāku viņu novērtēt un priecājos, ka viņš man ir. šo visu gadu laikā mums nav bijuši strīdi vai nopietnas nesaskaņas, tikai es pati iekšā pie sevis ņēmos, gruzījos un pardzīvoju par neko. pati taisu problēmas, kur to nav, bet tas ir vairumam cilvēku :)