Sveikas, manas likteņa biedres (liktenis - mīlēt vīriešus).
Piedzīvojusi vasaras svelmi, lietus (un nevis zelta lietutiņa) veldzējošo valgmi, esmu attapusies rudens vēsumā. Mans potenciālais sildītājs izrādījies gluži kā no citas pasaules nācis.
Septembra nogalē iemaldījos kādā stipri intelektuālā pasākumā. Jau sākumā manīju, ka mani (visnotaļ neuzkrītošie!) augstpapēžu zābaciņi tiek uzlūkoti ar zināmu skepsi; zinu - krietni laipnāku attieksmi izpelnītos nošņurkušas kediņas (pret kurām man pašai nebūtu nekādu iebildumu, goda vārds, gluži vienkārši, todien biju lēmusi savas cimboles aut citur). Arī modīgās acenes plastmasas rāmjos manu seju tovakar nerotāja, bet viņi, pagāni tādi, teju katrs otrais, bija šādu rīku uz deguna uzstutējuši. Bet tas nu tā. Sekundāri, kā sacīt. Skanot jaunu, tieviņu zēnu lasītiem pantiem, ievēroju kaktiņā pavisam apburošu stāvu - pelēkā žaketē tērptu jaunekli, kurš savos slaidajos pirkstos virpināja virpināja jau teju izdegušu cigareti un vēroja notiekošo no malas. Es, protams, neesmu nekāda mēmā; kāpu tik klāt. Pirmais temats, ko piedāvāju tuvākai aplūkošanai, izrādījās viņam saistošs, nopļāpātie brīži, redzams, bija patīkami abām pusēm. Vēlāk, skanot uzkrītoši neatkarīgai mūzikai, griezām mazliet kautrus dančus; nakts pagāja nemanot.
Tā kā todien visnotaļ meistarīgi biju pamanījusies ielidināt sava dzīvokļa atslēgas ielas notekcaurumā, uzprasījos uz naktsmājām, jau laikus piekodinot, ka saritināšos uz dīvāna viesistabā un no rīta nemanot nozudīšu. Bet kāda bija šī viesistaba, ibio rio! Vienu sienu (uz kuras es labprāt redzētu uzzīmētu ainiņu no multfilmas "Govs un cālis") nepieklājīgi aizklāja grāmatu kalni. Jā, plaukta nav, vien, no grīdas līdz pašiem griestiem - grāmatas, grāmatas, grāmatas!
Es, kas savā mūžā pārlapojusi vien Klāras Klukstes pirmizdevumu, līdz ko noslēpumainais sapņu princis bija devies gulēt, ņēmu rokās vienu no viņa dārgumiem (grāmatu, nevis mazo didzīti) un no visas sidrs centos iedziļināties, taču jau pēc brīža sapratu, ka savā attīstības līmenī esmu palikusi kaut kur iepakaļ; būs kādudien jāiet meklēt, kur esmu iesprūdusi.
Lai nu kā, ar šo ne visai patīkamo atklāsmi mūsu attiecības vis nebeidzās. Nākamajās pāris nedēļās mani gaidīja klusas pastaigas, slāpētas ilgas, manā mūžā skaistākais cerēšanās periods un, visbeidzot, mīlēšanās, kādu mana tvīkstošā būtība, šķiet bija ilgojusies visu dzīvi.
Kad esam kopā, viss ir brīnišķīgi, mums allaž ir, par ko parunāt, turklāt jāatzīst, ka pagaidām bezvārdu mirkļi liek aizmirst realitāti ar visiem tās niķiem un stiķiem.
Tomēr apzinos, ka kaislība pierims un tad tumšie punkti manā intelektuālajā bagāžā mani var pamatīgi iegāzt. Esmu jau pieteikusies anonīmo literātu pulciņā, reizēm arī cenšos sakoncentrēties un noturēt uzmanību uz ko nopietnāku par puaro.lv.
Nesen pārdevu māsas draugam teļļuku. Tagad `Ugunsgrēku` skatos internetā, paslepus.
Un vēl.Dažkārt nespēju arī "ierakstīties" viņa draugu pulciņā. Kaut vai tīri vizuāli. Jau sacīju, ka kediņas ir OK, taču ir arī citas nianses. Šorīt, piemēram, mēģināju iestīvēties viņa šaurajās biksiņās, taču manas miesas nepielūdzami iestrēga tajās. Un nestāstiet, lai vienkārši iegādājos par izmēru lielākas. Tas vairs nav tas.
Tad nu gribēju pavaicāt - vai jums kādreiz ir gadījies justies intelektuāli vājākai par savu vīrieti un neiederēties viņa kliķē?
Ko nu?
1821
