Labvakar, visām!
Tad nu sanācis ir tā, ka man tāds lūzuma punkts dzīvē. Nav vairs ne prieka, tikai skumjas par neizdarīto, nepaveikto. Pagātne man arī nav tā spožākā, vienu brīdi daudz ballējos, puišus mainīju, kā zeķes. To visu jau esmu it kā aizmirsu, sapratusi, ka jaunības maksimālisms un marazms tas viss bija, bet brīžos, kad dzīvē neiet, sāku domāt, cik es stulba biju utt. Cilvēki, kas man ikdienā ir apkārt pārsvarā bija tajā laikā arī blakus, tāpēc, lai gan esmu ar sevi strādājusi pamatīgi, liekas, ka noteikti viņi atceros to nabaga ballīšu meiteni, kāda biju pirms tam un skatās uz mani no tā acu punkta. Dēļ pagātnes arī ir ļoti daudz sliktas attiecības ar cilvēkiem, ar kuriem šobrīd izveidotos pat labas attiecības. Tas kaitina. Tajā laikā, kad arī biju ballīšu meitene, darīju daudz stulbas lietas, bet biju bez mugurkaula, tā sakot meklēju mīlestību, taču nepareizajā frontē. Ikdienā, brīžiem, viņi arī piemin dažādus manus izgājienus par kuriem man ir kauns un no kurām es bēgu pa gabalu un izliekos, ka neko nezinu. Tādā brīdi parasti pasmejos un saku, ak, ku sen, tā jau vairs nav taisnība, bet iekšā grauž, ka tā ir taisnība un tā ir mana melnā pagātne. Kā lai dzīvo brīžos, kad tiešām šķiet, ka nu nevar vairs tā turpināt ? Es sevi redzu no malas, taču liekas, ka necenšos , netnoticu sev līdz ga;am, ka viss var mainīties. Pilnīgi riebjas. ahh. + Man ikdienā ir blakus draudzene - skaista, gudra, ar stabilām attiecībām, daudz naudu. Parasti es tam nepivēršu uzmanību, jo pelēkā pele neesmu, bet nav ne attiecību, ne super daudz naudas, bet vismaz ar mācībām iet. Kā lai atrdod spēku sevī, kā lai izmaina ikdienu, kura sāk riebties ?
141
