Liriskā atkāpe ar šausminošu atklāsmi :)
No rīta pamostoties, saprast, ka it kā nenozīmīgs sīkums, bet daļēji visu apgriež kājām gaisā...
Bija meitenei draugs. Kā brālis, kurš nekad nav bijis. Un viņa vienmēr ticēja, un turējās pie pārliecības, ka draudzība starp vīrieti un sievieti var pastāvēt arī tāpat vien...
Pietika atvērt acis, un klausīties vairāk. Tajā brīdī izteiktie vārdi, kas ir atzīšanās, it kā nevainīgi, skaisti, jā- glaimojoši... Viņš acīm redzot pazaudēja robežas sajūtu, nenoturējās. Un skaļi izteiktie vārdi ar cerības garšu, izdzēsa visu. Viņa pazaudēja draugu.
Nevarētu jau teikt, ka pārsteiguma sajūta neradās tad, kad klausoties, pēkšņi pasauli pāršalca tauriņu spārnu kutināšana viņas krūtīs...
Un nemaz nekas nelikās nepareizi,...patiesībā divi sirdī nelaimīgi cilvēki un viena nepārdomāta atzīšanās. Un likās tieši laikā, un likās kā plāksteris sirdij, pāris stundas zem pilsētas tumsas aizsega, pazaudēt pasauli, aizmirstoties un būt blakus. Tikai tā vienkārši, just, ka ir blakus. Tikai tāpat vien, un izslēgt savas domas, lai nebūtu jāanalizē, jo bija labi, nolikt galvu uz pleca un just, cik nedroši un cik uzmanīgi paņem aiz rokas.
Tagad aizdomāties, vai taureņu spārnu šalkas, kuras uzradās ne no kurienes, nebija smagāks trieciens, nekā viņa vārdi. Jo viņa taču ticēja! Viņa turējās pie savas pārliecības, un rīts pienāca negaidīts. Cik sāpīgi ir pazaudēt draugu, bet cik vēl sāpīgāk ir nesaprast, ka domas un pārliecību, kas nebija sagraujama, vienkārši izrāva no krūtīm tauriņu smalko spārnu pieskārieni krūtīs... Vai tiešām mēs paši sev melojam tik ticami, ka nemaz to nepamanām...
256
