Nu, bet protams, bez kritumiem taču nevar! Arī mani nu ir piemeklējis šis roku nolaišanas brīdis. Patiesībā ap šo laiku tas ir pavisam tipiski man. Es mīlu sauli, siltumu, aktīvu atpūtu dabā, šobrīd tas viss kā ar roku atņemts. Nu piedodiet dārgie rudens mīļi, bet nespēju es šajā gadalaikā saskatīt nekā skaistu, nespēju. Aukstums, lietus un krēsla...eh tas viss uzdzen man šermuļus. Un pavisam tipiski man, sākoties rudenim, sāku nonākt drūmo domu gūstā un smaids sāk manu seju izrotāt aizvien retāk. Eh, rudens it nemaz nepalīdz man noskaņoties pozitīvai domāšanai un kļūt par sabiedroto „noslēpumam”.
Nu jau kādu laiku neesmu draugos ar pozitīvo domāšanu un šķita, ka šo sadraudzēšanās etapu tik drīz neuzsākšu, jo visu laiku sastapos ar savas attieksmes diviem attaisnojošiem ( kas, protams, nekādu attaisnojumu nesniedz) variantiem:
1.nav iedvesmas, skumji, drūmi, tagad nevaru;
2. sākšu rīt .
Nu beidzot esmu saņēmusies J Sapratu, ka nevar taču katru gadu rudeni gaidīt kā biedu un visu šo laiku drūmi nostaigāt, ir jāiemīl rudens! Mans šī rudens uzdevums ir atrast iemeslus kādēļ iemīlēt rudeni un kā to padarīt gaišāku. Vēl mani sapurināja kāda ļoti patīkama vēstule, kas atgādināja, ka nedrīkst padoties un vēl atradu kādu sen izveidotu kolāžu. Kolāža, o jā! Biju to izveidojusi aptuveni kādu gadu atpakaļ, ievietoju lietas, kas tobrīd likās nereālas, bet tomēr nedomājot tās līmēju tik lapai klāt. Ticiet vai nē, bet tikai viena, no tur atveidotajām lietām nav piepildījusies! Nu vai var būt kas vēl iedvesmojošāks! J Nepiepildījās viss gan tik skaisti kā izsapņots, bet tomēr piepildījies!
Visticamāk šī nav pēdējā reize, kad nolaižas rokas, bet man prieks, ka atgriezos pie mērķa. Es atkal pārliecinos, ka, pat ja, pozitīvā domāšana un sapņošana, nepiepilda mūsu vēlmes, tā spēj dzīvi padarīt gaišāku. Tādēļ vēlos jūs aicināt, pat tad, ja rokas kādreiz ir nokārušās, nekas nav pazaudēts un nekad nav par vēlu mainīt savu domāšanu un ikdienu padarīt gaišāku.
Krāsainu, saulainu jums visām šo rudeni!
