Un toreiz es raudāju pirmo reizi. Viņš izlikās, it kā to nemanītu. Viņš spēlēja vienu, viņš spēlēja divas stundas. Klausoties mūzikā, es iemigu. Kad silti apsegta atmodos, redzēja vakara krēslā viņa slaido stāvu arvien vēl pie klavierēm. Viņš iedzedzin;ja gaismu un klusi atstāja istabu. Nesaraujamas saites vieno divus cilvēkus, kas zina, ka arī vislielākajā tuvībā paliek nepārkāpjama robeža!
(Zenta Mauriņa)
