Šobrīt savā dzīvē atrodos uz jauna ceļu kopā ar visbrīnišķīgāko cilvēku pasaulē, un tieši šajā mirklī varu droši sacīt, ka pirmo reizi mūžā mācos saprast, ko nozīmē mīlēt un tikt mīlētai. Mana visbrīnišķīgākā vecmāmiņa pasaulē saka, ka esmu pelnījusi šo laimi, esmu pelnījusi būt laimīga. Atceroties visu, kam esmu gājusi cauri,es viņai piekrītu, ir laiks man būt laimīgai. Bet es neesmu liela egoiste (atzīstamies neliels egoisms ir ikvienā no mums) un sapņaini neraugos uz pasauli tik tāpēc, ka esmu tik ļoti laimīga, es redzu, ka daudzi nav laimīgi. Tostarp ir mana ļoti laba draudzene. Jāatzīst, viņa manās acīs bija visstiprākais cilvēks pasaulē un tagad, redzot viņu tik ļoti sāpinātu,liekās, ka sāp man pašai, jo līdzīgām sāpēm pati vairāk nekā pirms gada gāju cauri. Un tajā brīdī,kad viņa ar savām sāpēm acīs palūkojās uz manīm, es saprotu, ka laimi ir pelnījusi ikviena. Nav nozīmes tam, ko es darījusi, ikviena no mums ir pelnījusi būt laimīga. Tāpēc, mīļās meitenes, ja Jūs šajā brīdī nejūtaties laimīgas, tad pagaidiet mazliet, jo Jūsu laime nāk liela, bet ar maziem solīšiem! :)
