Pēdējā laikā ar vien vairāk un vairāk mūsu sabiedrībā, vai varbūt sabiedrībā, kurā apgrozos es, man nākas dzirdēt dažādas žēlabas, ka nav darba, nav naudas nav, nav , nav. Jāsaka, ka pati neesmu nekāds zelta gabaliņš ir šad un tad jau patīk pažēloties, ka gribētos lielāku algu šo vai to. Tas jau ir cilvēka dabā nemitīgi žēloties ne?
Tomēr kronis visam bija pirms dažām dienām darbā, kad kāda kliente sāka skaļi kliegt uz mani par to, ka viņai jau gadiem taču nav daba, gadiem viņai ir problēmas palaist normāli bērnu skolā un par dzīvokļa tekošo rēķinu nomaksāšanu nemaz nerunājot. Jāpiebilst, ka pašlaik strādāju telemārketingā un skaidrs, ka daļai klientu, kas nav ieinteresēti, nav patīkami, ka es zvanu un tomēr tas ir mans darbs. Kliente kliedza tā it kā es būtu vainīga. Saprotams, ka ne es vainīga. Un tomēr ko pie velna iedomājas tie cilvēki, kas gadiem nav spējuši izķepuroties un savām problēmām? Kāpēc vainīgi uzreiz ir citi?! Ziniet es tiešām nesaprotu arī tos, kas pirms katrām vēlēšanām dikti snobiski paziņo, ka vēlēt neies, jo ko gan valsts viņa labā esot izdarījusi. Varbūt esmu stulba, bet man nav skaidrs vai valstij viss ir jānoliek priekšā gatavs? Piedodiet, ja cilvēks gadiem nevar atrast darbu, tad vaina pilnīgi noteikti ir viņā pašā nevis valstī vai vēl kādā citā.
Un vēl kas… daļa šīs kategorijas, kas gadiem žēlojas par darba un naudas trūkumu, sēžot rokas klēpī salikuši, vēl „ar akmeņiem nomētā” tos, kas dara, rīkojas, lai tā nebūtu.
