Tikko noskatījos filmu ''the Duchess''. Visu laiku man galvā cauri skanēja pateicība laikam un šādām stiprām sievietēm, aks ir mšudienas mainījušas. Man vienmēr liekas, ka esmu emocināli stipra sieviete un vienmēr izvēlēšos sev balkus cienīgu vīrieti vai iztikšu bez. Bet šobrīd apjaušu, ja man būtu vajadzējis dzīvot tajos laikos- es neizdzīvotu, tieši dēļ savas emocionalitātes. Gribētos teik, cik mēs esam alimīgas, ka šobrīd varam būt tik brīvas, cik pašas vēlamies, bet.. tad mani raisa pārdomas, kāpēc, lai mēs nebūtu tik brīvas, cik vēlamies būt. Un te atbilde ir arī otrais jautājums- ne jau visu uz pasaules mēs esam vienādi brīvas. Atceros savas pārdomas un šasums pēc filmas ''dessert flower'' noskatīšanās. Un kādas ir mūsdienu islāma valstu sieviešu izaugšmu iespējas? Attceros vienu sarunu ar karavīru, kurš ir bijis i islāma valstīs, i āfrikā, i tepat eiropā. ideja, ko viņš visu laiku atkārtoja bija, ka mums nav nekādu tiešibu iejaukties un ko mainīt, vai pēc mūsu idejas ''uzlabot'', jo tur ir cita audzināšana un ticība, citas vērtības un ticības. Un pašas sievietes uzskata to par normu un nezinātu, ko ar savu brīvību iesākt. Daļēji piekrītu, bet joprojām pārsvarā esmu ideāliste, tāpēc tomēr ne, nepiekrītu... .. atgriežoties pie šis pašas filmas un tiem gadiem.. vai tad uzreiz mēs kļuvā brīvas, vienlīdzīgas? tas paņēma laiku un mūsu attīstību, paaaudžu attīstību. Un jauns gads, jaunas domas, un jautājums, ko es sev un varbūt jums arī vajadzētu uzdot, ir- vai mēs ar savu brīvību darām to, ko darītu, aj varētu tikai par tādu sapņot?
