Tā nu mēs braucām viens pie otra...viņš pie manis dazhas darba dienas nedēļā, es pie viņa brīvdienās. Un viss bija skaisti, mīļi, patiesi...un pa īstam. Es staroju!!! Arī viņš izskatījās laimīgs!!! Dzīve ir skaista, es domāju, katru reizi,kad pieliecos viņu noskūpstīt. Bet tad...vienā momentā viss pārtrūka.... Notika kaut kas, ko nevar izskaidrot, nevar saprast...un nav atbilžu uz jautājumiem... Otrdien mēs plānojām kopīgas brīvdienas pie viņa Rīgā, aiziesim uz salūtu...un jā...taču piektdiena ir brīva, brauc jau pie manis ceturtdien vakarā, mīļum... Trešdien viņš atbrauca pie manis, un teica, ka piektdien arī būs, lai gaidu viņu...un es gaidīju...līdz piektdienas vakaram plkst 19, tad saņēmos viņam pazvanīt, pajautāt, kas notiek? Nekas nav noticis, man rīt agri jāceļas, esmu pārsalis un iešu gulēt, viņš atbildēja... Sāku teikt, ka man nepatīk tas viss...kāda starpība, es taču tikuntā varu braukt pie viņa un divatā siltāk..viņš nometa klausuli... WTF? Šorīt viņš no rīta atbrauca pie manis agri no rīta, klusi paņēma dazhas mantas, atstāja pastkastē atslēgu un aizbrauca. VISS....pat īsti nejutu,ka viņš bijis, tikai pēc paņemtajām mantām... Un man ir jautājumi, kurus nevaru viņam pajautāt, jo baidos dzirdēt atbildes...tad labāk nezināt neko... Un man ir bilde pie viņa kontakta telefonā, kuru baidos izdzēst, jo tad man nebūs nevienas... Un es zinu viņa numuru no galvas, tas ir tik viegls, ka to nevarēšu aizmirst... Un es zinu, kur viņš dzīvo.... Un es dzirdu viņa balsi, kad viņš čukstēja, ka mani mīl... Un es zinu,ka mīlu viņu... Un man ļoti, ļoti sāp!!!
