Skanēja Coldplay dziesma "Paradise", kas iepriekš man bija absolūti vienaldzīga. Blakus atradās cilvēki, kuri redzēja visu un tajā pat laikā neko, jo nebija, ko redzēt! Viņš centās mani noskūpstīt. Vairākkārt. Viņš mani uzaicināja iet padejot uz klusāku stūrīti (cik klišejiski). Es teicu "Nē" (jo blakus atradās cilvēki, kuriem nekas nebija jāredz). Viņš neizpratnē jautāja "Kāpēc?", uz ko es atbildēju "Vai tad tu tiešām nesaproti?" (atgādinājumam- blakus atradās cilvēki, tuvi cilvēki, kuriem nekas nebija jāredz), uz ko viņš atbildēja "Ne jau saprašana ir svarīga, bet gan sajūtas" (atkal jau klišejisks izgājiens, vai ne?, bet man, kurai jau tāpat pietika raižu par savu privāto dzīvi, tas lika aizdomāties līdz pat muguras smadzenēm par to, ko vajag, vai varbūt nevajag darīt ar sevi un savu dzīvi) un veltīja man tādu skatienu, ko neviens oskarots aktieris nevarētu atdarināt, noglāstīja manu kaklu un noskūpstīja uz vaiga. Tās nebija trīsas tikai ķermenim, bet gan visai dvēselei. Mēs dejojām. Skanēja Coldplay dziesma "Paradise", kas man vairs nekad nebūs vienaldzīga.
