Šorīt, pavērusi acu plakstus, ieskatījos pulkstenī. Tas rādīja 20 steidzīgas minūtes pāri vienpadsmitiem. Nodomāju: ''Kur gan Tu steidzies?'' Un atkal sapratu, ka man neizdosies, pie tam šī būs kārtējā reize. Vakar apņēmos šodienu sākt citādāk. Gribēju pamosties un sajust prieku- prieku par savu apņēmību un prieku par ticību sev. Arī aizvakar, arī trešdien es vēlējos, lai rītdiena ir citādāka- tāda, kādu to esmu iztēlojusies. Nebija. Rītdienu es vēlos citādāku. Gribu smaidīt, ieraugot saules staru rokas, uz jautājumu ''Kurš ir stiprāks?'' vēlos teikt: ''Es!'', savus sapņus padarīt par mērķiem un tos sasniegt. Es vēlos ticēt. Es vēlos ticēt, ka izdosies. Vai tiešām esmu pārāk maz vēlējusies, ka neesmu varējusi sevi pārliecināt par izdošanos? Kāpēc bailes no tā, ka laiks tā steidzas, nepadara siprāku un nemudina būt apņēmīgākai?
