Jā, turpinājums un jā-par Viņu. Es zinu, ka nedrīkstu turpināt domāt, jo pazīstot sevi zinu, ka varu nenoturēties un tomēr censties atgādināt viņam par sevi. Gudri cilvēki to sauc par dvēseles striptīzu-kad Tu sev un citiem atklājies mazliet vairāk nekā vajadzētu, mazliet vairāk nekā drīkst. Tad nu līdzībās runājot, novelkot topiņu, palika vēl krūšturis, ko novilkt. Viņam nepatika ikdienišķas lietas, Viņš gribēja augstāk, tālāk, ātrāk, savādāk. Augstāk Šoreiz bija pienākusi kārta-augstāk. Kārtējo reizi, kad apsvērām, ko pasākt randiņā, Viņš ierosināja lidot. Nē, man nevajadzēja meklēt pasi un ierasties lidostā 2 stundas iepriekš. Mēs devāmies uz Spilves lidostu, kurā Viņš jau bija sarunājis iespēju apskatīt Rīgu no augšas. Es redzēju Viņa acīs vilšanos brīdī, kad Viņš uzzināja-mums būs jālido atsevišķi, jo tobrīd vienīgā pieejamā lidmašīna bija divvietīgā, ar vietu pilotam un pasažierim. Kā man patika Viņa vilšanās, tas bija kā mazs triumfs, mana mikro uzvara un tomēr mēs lidojām atsevišķi. Neskatoties uz to, ka scenārijs neizdevās romantisko filmu cienīgs-gaisā neviens nesatvēra manu roku un necentās noskūpstīt, pasludināju to par labāko randiņu. Tālāk. Sarunājām doties vakariņās. Jautājums bija, nevis uz kuru restorānu, bet uz kuru pilsētu aizbraukt vienkāršās vakariņās pēc darba, lai pēc tām dotos katrs uz savām mājām. Pilsēta bija Liepāja un restorāns-jūras mala. Viņš bija pasūtījis neskaitāmus veidus ar suši un nopircis šampanieti. Kā vienmēr. Neskatoties uz to, ka vējš sapūta smiltis uz ēdiena, tas bija garšīgākais suši, kuru līdz šim biju ēdusi. Ne garšas dēļ. Vietas un sabiedrības dēļ. Ātrāk Tā kā vēl joprojām nebiju izlasījusi Viņa acīs to, ko vēlējos, biju devusies uz randiņu ar citu vīrieti. Randiņš neizdevās. Varbūt tāpēc, ka centos vīrieti salīdzināt ar Viņu. Jaunais zaudēja ar 0:13. uzreiz pēc randiņa, piezvanīju Viņam, man vajadzēja papļāpāt ar kādu, kurš manu omu spēj uzlabot pat stāstot nopietnas lietas. Protams, klusībā cerēju uz aicinājumu tikties. Tas sekoja, es biju gatava ielas vidū spiegt aiz sajūsmas, bet Viņam paziņoju, ka piekrītu, jo šovakar man plānu nav. Tik vienaldzīgā tonī, it kā grasītos satikt visvienkāršāko paziņu. Zaudētāja rozi salauzu un iemurcīju somiņā. Satikāmies un izdomājām, ka mums jāpaspēj uz saulrietu. Tā kā vislabākais saulriets ir Saulkrastos, bet mēs bijām Rīgā un saule draudīgi tuvojās horizontam, zvanījām uz 118, lai noskaidrotu, cikos saule riet. Laika nebija daudz, bet paspēt vajadzēja un viss. Viņš traucās kā nenormāls. Ieķēros sēdeklī un uzmetu acis spidometram- 210 km/h. Es nekad nelepojos ar pārmērīgu ātruma pārsniegšanu un nosodu, ja to dara citi, Bet ar Viņu es biju gatava pārkāpt visiem saviem principiem. Dubultā. Uz saulrietu paspējām un jau sen biju pārstājusi brīnīties, ka Viņa mašīnā atkal atradās šampanietis. Savādāk. Ar Viņu savādāk bija viss. Viņš necieta ne mazāko mušas nospiedumu uz auto stikla, tāpēc regulāri to tīrīja, mēs braucām neskaitāmos benzīntankos tikai tāpēc, ka kārtējo reizi beidzās logu šķidrums. Neskaitāmas reizes Viņš, tiekoties ar mani, kopā ar logu šķidrumu bija nopircis karsto šokolādi, jo zināja, ka man tā ļoti garšo. Jau vairākus gadus neciešu netīrus logus mašīnām. Mums ļoti bieži ar notikumiem, cilvēkiem, lietām, vietām saistās kādas konkrētas dziesmas. Nav neviena dziesma, kas man saistītos ar Viņu. Es nezinu, kāpēc, bet nav. Es ļoti ceru, ka ieraksti, kas saistītos ar Viņu vairs nesekos, citādi zinu, ka labi tas nebeigsies. (t)
