Šis jautājums jau gadsimtiem ilgi vismaz dažreiz nodarbina pat visracionālāk noskaņotos cilvēkus, domājot par dzīves jēgu un saviem mērķiem tajā. Racionāli tiek pieņemts, ka mīla ir hormonu spēle, ķīmisku reakciju virkne, kurā viss ir iepriekš nolemts - gan sākums, gan beigas, jo novērots, ka iemīlējušos asinīs nepārtraukti un sistemātiski palielinās feniletilenamīna koncentrācija, kas kā jebkura stimulējoša viela spēj momentā mobilizēt un uzbudināt organismu. Feniletilenamīni mīlnieka organismā arī stimulē endorfīnu izdalīšanos smadzenēs, kas arī veicina baudas gūšanu. Cilvēkam vispirms rodas vēlēšanās mīlēt, izjust mīlas radītās sajūtas, un tikai pēc tam viņš spēj saskatīt mīlas objektu. Zinātnieki ir raduši arī atbildi uz jautājumu, kāpēc mīlnieki tik ļoti cenšas nokļūt viens otra apskāvienos. Izrādās, pie šīs vēlmes ir vainīgs oksitocīns - īpašs apmierinājuma hormons, kam ir būtiska ietekme uz indivīda uzvedību. Ne mazāk svarīga nozīme mīlas attiecībās ir arī zinātnieku atklātajam laika faktoram, jo šo bioķīmisko vielu izraisītais pārmainītais apziņas stāvoklis neilgst bezgalīgi - vien laikā no viena līdz trim gadiem, kuru gaitā iekāres un pievilcības stadijas nomaina partneru pieķeršanās viens otram. Ja tas tā notiek, tad sākas iracionālās domāšanas atbalstītais uzskats, ka pēc šo ķīmisko reakciju un rozā briļļu nokrišanas perioda var izveidoties pilnvērtīga mīla visas dzīves garumā, ja sastapta sava otra pusīte. Kā jau uzsvēris zinātnieks un filozofs Aristotelis: ,,Mīlestība ir vienas dvēseles apvienošanās divos ķermeņos.” Šim apgalvojumam apstiprinājums rodams Senās Grieķijas kultūrā - antīkā filozofa, matemātiķa un rakstnieka Platona darbā ,,Dzīres”, kurā izteikta doma, kāpēc cilvēkiem piemīt tieksme meklēt savu otru pusīti, piedzīvot patiesu mīlu ne tikai īslaicīgu ķīmisku reakciju, kas ir hormonu un instinktu noteikta. Platons savā darbā liek vēstīt Aristotelim, ka cilvēces pirmsākumos bijuši trīs dzimumi – sievišķais, vīrišķais un androgēnais. Katrs cilvēks sastāvējis it kā no divām daļām, kuras tomēr bijušas viens vesels, un tātad ar vienu dvēseli, visi locekļi bija dubultā nekā tagad cilvēkiem, vienīgi galva bija viena ar divām sejām, kas skatījās katra uz savu pusi. Šādi cilvēki bija ļoti spēcīgi un pat spēja cīnīties ar antīkajam uzskatam par politeismu atbilstošajiem dieviem un tos iznīcināt, tāpēc dievu valdnieks Zevs visas cilvēciskās būtnes izlēma pārgriezt uz pusēm, jo tā viņi būtu vājāki, divreiz vairāk un noderīgāki. Atdalītās būtnes dedzīgi apskāvās, cenšoties atkal sakļauties pilnībā kopā kā agrāk, bet tas, protams, neizdevās. :-) Tāpēc tagad, ,,ja kādam gadās nejauši satikt savu otro pusi, tad viņus abus pārņem tāda mīlestība, tāda draudzība un tuvības sajūta, ka viņi negrib šķirties pat uz īsu brīdi un, nodzīvojuši kopā visu dzīvi, nevar pat lāga pateikt, ko viņi grib viens no otra. Nevar taču teikt, ka tikai fiziskās iekāres dēļ viņi tik dedzīgi vēlas būt kopā. Nē – viņu dvēseles vēlas kaut ko citu” - saplūst vienā ķermenī un dvēselē. (l) ,,Cēlonis tam mūsu agrākā daba, kad mēs nebijām šķirti, kad bijām kaut kas vienots un nedalāms. Šīs ilgas pēc vienotības ir Erots’’ – mīlas kaislīgā daļa, bet Afrodīte - mīlestība - ilga un piesātināta mīla daudzu gadu garumā. (l) Mīlu cildinošais rakstnieks Šekspīrs ir jau reiz teicis: ,,Patiesa mīlestība nespēj runāt, jo patiesas jūtas izsaka sevi drīzāk darbos nekā vārdos,’’ apliecinot to, ka vissvarīgākie ir darbi, kas parāda tiekšanos vienam pēc otra – savas otras pusīte. Arī Paulu Koelju romānā ,,Brida’’ apgalvo, ka ,,vispirms mūsu uzdevums ir vismaz vienu reizi katrā dzīvē atkal apvienoties ar savu otro pusi, kas neizbēgami šķērsos mūsu ceļu. Kaut arī tie būtu tikai īsi brīži – bet šajos brīžos mīlestība ir tik intensīva, ka attaisno visu pārējo dzīvi,’’ ticot reinkarnācijai un optimistiski vēstot, ka katrs savas dzīves laikā satiek savu otru pazudušo pusi, kura reiz tika šķirta viena no otras, turpmāk nolemjot cilvēkus meklējumu ceļam, īsiem jūtu saviļņojumiem, ķīmiskiem hormonu uzliesmojumiem organismā un beidzot arī tam apskāvienam, kurš ilgs šķietami bezgalīgi, savienojoties divām dvēselēm vienā. Bet katram no mums ir iespēja izvēlēties, kam ticēt vairāk - racionālajam un striktajam vai iracionālajam un romantiskajam, vai arī nedaudz abiem skatījumiem uz mīlu. :-)
