Daudzi tikai saka, ka tas ir ziemas drūmums, kas līdzīgs tāpat kā rudens depresija... Cenšos ielūkoties savā dienasgrāmatā, aizpildīt tās balto lapu, bet emocijas ir tik mirklīgas, ka liekas - nākamajā brīdī tās jau izgaisušas un baltās lapas vairs nav ar ko aizpildīt... Jauno gadu sāku ar nopietnu lēmumu (vismaz šķita, ka tas ir nopietns), bet es priecājos, ka pilnīgi neviens nav pajautājis, vai ar šo lēmumu esmu apmierināta, jo atbilde būtu negatīva - vismaz es tā pašlaik domāju - bet šajos apstākļos vairs tāpat neko nevar mainīt un varbūt tam ir kāda nozīme, ka esmu pieņēmusi varbūt ne galīgi garām, bet nepareizu izvēli. Varbūt tā būs jauna pieredze, no kuras kaut ko iegūšu, iemācīšos paturēt negatīvo pie sevis, paklusēt, kad tas vajadzīgs.... Varbūt tāpēc saka, ka viss kas notiek, notiek TIKAI uz labu... Bet laikam jāsaka atklāti, meitene, jauno gadu esmu iesākusi šaubu un pārdomu pilna.. Esmu nogurusi, garīgi nogurusi! Vairs nespēju augstskolā pamācīties, vairs nejūtu sevi tajā, ko studēju, mājasdarbi kavējas, nevaru piesēsties, lai tos pabeigtu. Viss ir pusratā. Un, ņemot akadēmisko gadu, būs vēl viena lieta, kas paliks nepadarīta... Kāpēc es nevaru atrast sevi šai pasaulē? Kāpēc manas intereses tik ātri izplēn? Kāpēc man neizdodas aizpildīt savas dzīves baltās lapas? Liekas, es baidos no lēmumiem. Baidos, ka atkal izlemšu nepareizi. Baidos kļūdīties, bet liekas, ka tikai kļūdoties varam sakārtot sevi un savu dzīvi. Kļūdoties varbūt izdodas veltīt laiku sev... Iespējams, tā ir tikai ziemas nomāktība un putniņu čivināšana pavasarī sakārtos lietas īstajās vietās.... Brīžos, kad saules stari sildīs!
