Jau sen viss ir beidzies, bet joprojām tik ļoti sāp un tik liels tukšums iekšā.Ir tik daudz iemeslu, kāpēc šīm attiecībām vispār nevajadzēja būt, sīkumi par ko ienīst otru. Tu saproti, ka ir labāk bez viņa, ka tas bija pārāk sarežģīti un sāpīgi priekš abiem. Katru mīļu brīdi Tu centies sevi pārliecināt, ka viss ir kārtībā, ka esi tikusi tam pāri, samierinājusies, bet patiesībā vienīgais, ar ko esi samierinājusies ir tas, ka Tu tam netiksi pāri. Joprojām Tu gaidi kādu ziņu no viņa, katru dienu atceries ar kamolu kaklā skaistos brīžus, viss atgādina par viņu. Un Tu vari sevi nodarbināt un nodzīt līdz spēku izsīkumam, bet tas nekur nepazūd. Tu saki sev, ka neņemtu viņu atpakaļ pat, ja viņš to lūgtu, bet tai pašā laikā, Tu būtu gatava atdot visu, lai tikai viņš būtu blakus. Tu negribi to atzīt, bet ļoti labi zini, ka viņam būtu tikai jāsaka pāris vārdi un Tavs veselais saprāts atslēgtos un lepnums pazustu. Tu ienīsti un nicini sevi par savu vājumu, savām jūtām, jo, lai nu kurš, bet Tu vienmēr esi bijusi stipra un neiedragājama. Apkārtējo acīs Tu joprojām arī tāda esi, neviens nezina un arī neuzzinās, cik ļoti trausla un jūtīga būtne slēpjas zem cinisma un sarkastiskajiem jokiem. Tu zini, ka izdzīvosi un satiksi kādu, un varbūt pat iemīlēsi. Bet ko darīt ar sajūtu, ka īstais bija šis? Ja nu šī sajūta nepazūd?
