Sveika, Dienasgrāmata! Sen neesmu Tev rakstījusi, šķiet, būs kādi 5 – 6 gadi! :) Tu jau zini, pa šo laiku daudz, kas ir noticis. Bet svarīgākais ir tas, ka esmu nolēmusi atkal ķerties pie Tevis rakstīšanas! Man prieks! Ceru, ka Tev arī... Mazā zaļā kladīte nu ir pilna un tā kā jaunu turpinājumu es Tev reālā veidolā neesmu atradusi, tad nolēmu, ka pilnīgi loģiski mūsdienu pasaulē būtu, ja Tu taptu elektroniski! Atradu cosmo lapu, kur var rakstīt blogus un nolēmu – tā, kā mani neviens te nepazīst, kāpēc gan nevarētu rakstīt un izlikt savu pasauli te (vai vismaz kādus Tevis fragmentus)! Ja kāds izlasīs, varbūt kaut ko arī pateiks.. :D Tad nu tā, stāstāmā ir daudz, bet visu jau nemaz nevar uzreiz izstāstīt! Tas viss taps pamazām, kā jau parasti! Vienkārši ir kaut kur jāraksta, lai domas nekrātos un neliktu man justies kā tai domu vācelītei no Potera filmām.. Un Tu jau vari iedomāties, protams, domu objekts ir Viņš. Viņš šoreiz tiešām ar lielo burtu... Savādāks, īpašāks... es nezinu.. vienkārši sirds ietrīsas no domas par viņu, tā mūsu tikšanās, tie skatieni, tie smiekli... :-) :-) :-) :-) :-) Es gan gaidu turpinājumu, gan baidos no tā! Es saprotu arī, ka es nedrīkstu... bet vai mani tas kādreiz ir atturējis? Tu jau mani zini, un es arī sevi zinu... Šodien jau 6 reizes esmu pārbaudījusi savu inboxu, bet nekā... un kā par spīti, vēl tagad viņiem profilakse.. :-/ Viens ir skaidrs – man jāiemācās salikt savas emocijas kastītē... Kaut vai tādēļ, lai neaizbiedētu viņu... Kā Tu domā? 23.11.2009.
