Klīst asara pa ceļu klusi, No kā tā kritusi, kam tā ir zudusi? To nepateiks ne viens ... Ne saule, mēness, lietus arī vējš... Kam dēļ tā kritusi, No ka tā nākusi? To zina tik šī asara ... Šī sāpju pilnā atmiņa ... Tik vientuļi, Bet brīžiem cēli. Tā savu ceļu turpina, Bet klusē vien šī asara ... Šī mēmā ceļiniece, Kas kāda sāpi nes, Kas nepateiks nevienam ... Šo nezināmo stāstu. Tā lēnām gāja laiks ... Un asara ar pagaisa, Sev paņemot tik līdzi vien, Šo savu stāstu apslēpto... Šis noslēpums, kas aizgāja. Ši asara, kas pagaisa. Tā pagaisusi cerība, Kas klusi tālē pagaisa ...
