Šorīt pamodos agrāk nekā citreiz, un mani pārņēma tāda jauka svētku sajūta. Lai gan man 1. septembris vairs nav nekādi svētki, tomēr, noraugoties pa logu uz mazajiem skolēniem, kas ātrā solī mammai pie rokas steidzās uz skolu un rokās nesa lielu asteru vai gladiolu pušķīti, es pēkšņi atkal sajutos tā, it kā šie būtu arī mani svētki. It kā arī es tūlīt došos uz skolu, apsēdīšos solā un viss būs tieši tā, kā pirms daudziem gadiem. Nevarētu teikt, ka man pietrūkst skolas, bet man patiešām pietrūkst tās īpašās sajūtas. Tās, ko 1. septembrī jūt tikai tie, kas dodas uz skolu..
