Vakar, izdrukās lasot ASV vēstnieces Ketrīnas Todas-Beilijas runu (daļēji par to, ka Latvijas iedzīvotājiem pašiem jārūpējas, lai lēmumi valstī tiktu pieņemti viņu interesēs, nevis tādi, kas izdevīgi dažiem indivīdiem un viņu draugiem), es sapratu, ka man nemaz nav īsti zināšanu, kā es varētu aktīvāk piedalīties valsts procesos un ...
Vakar no rīta mācījos kauties. Patiesībā gan sevi aizsargāt. Pašaizsardzības instruktors man draudēja ar nazi, ņēma nost somu un uzbruka no mugurpuses, tajā pašā laikā lielākās grūtības man sagādāja saņemšanās iespert viņam pa kājstarpi. Sāp taču droši vien!
Šoreiz gribu parunāt par to, kāds ārā laiks. Un ne jau tāpēc, ka man nav nekā cita, par ko rakstīt. Vienkārši rudenīgais aukstums pēdējo dienu laikā ir uzkundzējies pār manu pašsajūtu un noskaņojumu. Jūtu, kā mans organisms lēnām un negribīgi uzsācis ilgo adaptēšanās ceļu pretī ziemai.
Pirms pāris dienām pavisam nejauši uzslēdzu šo Krievijas TV raidījumu. Bijušo sievu klubs iet jau laikam kādu ceturto sezonu, bet līdz šim tā arī nevienu reizi nebiju pilnībā redzējusi šo raidījumu. Skatījos un raudāju, kaut kā man tas viss ļoti aizkustināja. Visvairāk man patika tas, ka šeit tiek darīts...
Vakarvakarā, kad pārnācu mājās, ļoti nopriecājos par dāvanu, kuru bija sagādājis mans draugs. Istabas vidū uz galda mani gaidīja divas biļetes uz Jaunā Rīgas teātra izrādi "Izrāde, kas nav par latviešiem. Vientulīgie rietumi". Tas esot stāsts par diviem brāļiem, kas noskauduši viens otra dzīvi un laimi.
Kino kompānijas Warner Bros producešanas daļas prezidents Džefs Robinovs esot paziņojis, ka "mēs vairs neveidosim filmas ar sievieti galvenajā lomā". Kādēļ viņš spēris šādu soli? Izrādās, ka pēdejās Warner Bros filmas, kurās galvenā varone ir sieviete, nav nesušas pietiekami lielu peļņu.
Nedēļas nogalē bija jādodas uz oficiāli svinīgu pasākumu, pirms kura ilgi nevarēju izšķirties, ko vilkt - elegantu melnu vai mazliet rotaļīgāku rakstainu kleitu. Par laimi rakstainā ideāli piestāvēja drauga kreklam, tāpēc melno kleitu atstāju skapī. Izrādījās, ka melnu tērpu tai pasākumā netrūka. Patiesībā nomācošais vairākums bija...
Bērnībā, kā jau daudzi bērni, sapņoju par to, ka mums mājās varētu būt kāds dzīvnieciņš. Precīzāk, kaķis. Bet tētis uzreiz paziņoja, lai es nemaz nelūdzos, kaķa mums nebūs un viss. Tomēr pēc vairākiem gadiem, kad reiz ciemojāmies pie radiniekiem, viņš pats (bez pierunāšanas un lūgšanās) paņēma mazu melnu kaķēniņu. Man...
Kopš esmu pārvākusies dzīvot uz Iļģuciemu, man ir izdevies noķert vienu no sen aizmirstām sajūtām, kāda rodas, agrā rudens rītā dodoties dienas gaitās. Gaiss smaržo, putni čivina, mašīnu tikpat kā nav. Tantes pie veikala sasaucas par to, cik kurai šorīt bijis asinsspiediens.
Mums ir ļoti liels prieks un gods paziņot, ka rītdien, 5.oktobrī Cosmopolitan interneta lapa svin savu pirmā gada jubileju.
