Bērnībā, kā jau daudzi bērni, sapņoju par to, ka mums mājās varētu būt kāds dzīvnieciņš. Precīzāk, kaķis. Bet tētis uzreiz paziņoja, lai es nemaz nelūdzos, kaķa mums nebūs un viss. Tomēr pēc vairākiem gadiem, kad reiz ciemojāmies pie radiniekiem, viņš pats (bez pierunāšanas un lūgšanās) paņēma mazu melnu kaķēniņu. Mans sapnis bija piepildījies.
Beigās izrādījās, ka tētis ir vislielākais kaķu mīļotājs ģimenē. Tieši tāpēc, pārceļoties dzīvot ārpus vecāku mājām, es kaķi atstāju pie viņiem. Laiku pa laikam iedomājos, ka arī pati varētu paņemt kaķēnu, bet nekādi nevarēju saņemties.
Kad iepazinos ar savu tagadējo draugu (nu jau vīru), zināju, ka arī viņam ļoti patīk kaķi. Mana drauga kaķis Sokrāts - ruds, apaļīgs runcis pie mums sāka dzīvot apmēram pirms gada. Sākumā viņš mani pieņēma rezervēti, viņa saimnieks un pavēlnieks, protams, bija mans draugs, bet es biju vien barotāja un spēļu biedrene, kuru var laiku pa laikam pakaitināt (graužot istabas augus vai plēšot tapetes). Jāpiebilst, ka Sokrāts vēl joprojām ir ļoti greizsirdīgs un parasti naktīs iekārtojas mums abiem pa vidu, lai tikai es neesmu pārāk tuvu viņa saimniekam.
Sokrāts ir īsts istabas kaķis, divas reizes gan viņš bija aizlaidies no sava saimnieka, bet par laimi draugi viņu bija atraduši. Nedēļas nogalē nolēmu viņu izvest pastaigāties (jo no dzīvošanas istabā, viņš ir palicis nu ļoti, ļoti apaļīgs). Ja mājās Sokrāts ir drošs un bravūrīgs, tad ārā viņš bija nobijies ne pa jokam. Bet tā kā es viņam visu laiku biju blakus, tad mēs kopā pārvarējām visas "lielās bailes". Pēc šīs pastaigas mana akcijas viņa acīs ir cēlušās :) Visu vakaru viņš man sekoja pa pēdām un skatījās uz mani ar apbrīnas pilnām acīm.
P.S. Kā tu sadzīvo ar sava drauga mīluli?
