Pirms pāris mēnešiem mana dzīve apmeta kūleni, piespēlējot man nozīmīgu un vēl nebijušu lomu – es kļuvu māmiņa. Tā ir ļoti dīvaina sajūta, ka nu no tevis ir atkarīgs kāds mazs cilvēks, par kuru tev no visa spēka un sirds nu jārūpējas. Tagad, kad pagājuši jau trīs mēneši un ar jauno lomu esmu apradusi, secināju, ka laikam esmu no tām modernajām mātēm, kas, līdz ar bērna ienākšanu dzīvē negrib atteikties no visām iepriekšējām lietām un nodarbēm, kas tika darītas pirms tam.
Patiešām - man viss šķiet tik interesants, ka negribas to pamest, tāpēc cenšos visas līdzšinējās nodarbošanās apvienot ar bērna audzināšanu. Daudzas jaunās māmiņas ar lielām, izbrīnītām acīm skatās uz mani un vaicā, kā tas ir iespējams, taču, jā, tas ir iespējams. Meitai vēl nebija divi mēneši, kad atsāku gan mazliet strādāt, gan arī regulāri apmeklēt treniņus un dažkārt pat saviesīgus pasākumus. Cenšos meitiņu ņemt visur līdzi un, cik iespējams, darīt visu kopā, bērnu vienkārši integrējot manā līdzšinējā dzīvē. Teikšu tā, manuprāt, Latvijas sabiedrība ir ļoti saprotoša pret mātēm ar mazu bērnu, jo līdz šim esmu saskārusies tikai un vienīgi ar pozitīvu attieksmi, un tas iepriecina.
Protams, saprotu, ka ne visos pasākumos un visās nodarbēs zīdaini ir iespējams iesaistīt un tas nemaz nav nepieciešams, taču ir forši, ka jaunā māmiņa var darīt arī kādas savas lietas, ne tikai būt pilnībā pārņemta ar savu jauno lomu. Bet noteikti saprotu arī tās meitenes un sievietes, kas, piedzimstot bērnam, vēlas tam atdoties pilnībā. Taču šie mēneši manā dzīvē ir iemācījuši ļoti svarīgu un būtisku atziņu – ļoti cienīt un apbrīnot jaunās māmiņas, jo bērna audzināšana nav viegla nodarbošanās. Turklāt dubultā apbrīnoju tās māmiņas, kas audzina vairākus bērnus vai arī paralēli vienam bērnam dara vēl kādas citas savas lietas, jo viegli tas patiešām nav. Kā izrādās, mēs, sievietes, varam patiešām daudz. :)
Papildinājums:
Pēc neitrāla viedokļa saņemšanas par šo ierakstu, sapratu, ka, iespējams, šo lasot, var pārprast vēstījumu, kuru vēlējos sniegt. Katrā ziņā neesmu supermamma, arī man ir labās un slikās dienas - dienas, kad jūtos kā zombijs, kad nekas nesanāk vai kad nav laika, ko veltīt sev. Turklāt man ir paveicies ar cilvēkiem, kas ir man blakus gan privātajā, gan arī darba dzīvē. Tas daudz palīdz izdarīt vairāk un zinu, ka ne visiem tādi apstākļi ir. Taču galvenais, ko vēlējos pateikt ar šo bloga ierakstu, ir - ka bērns nav šķērslis, lai turpinātu darīt lietas, kas tev pašai patīk. Jo, manuprāt, bērnam ir vajadzīga laimīga mamma, tāda, kas ir apmierināta pati ar savu dzīvi un ne visām sievietēm šī mātes un ģimenes pavarda kurinātājas vēlme ir tik izteikta, ka pietiek tikai un vienīgi ar šīm lomām. Dažām ir nepieciešams arī kas cits ārpus ģimenes un bērniem, lai justos piepildīta un pati ar sevi apmierināta. Un, ja tā, tad ir forši, ka ar visu mazo bērnu var darīt lietas, ko darīji līdz šim un kas tev ir sagādājušas prieku. Protams, to visu apvienot ir grūti un tas prasa daudz plānošanas un spēka, taču tas nav neiespējami. Lūk, tāds bija mans bloga galvenais vēstījums :)
