No savas pieredzes varu teikt: pārdošanā tu uzņēmumam neesi Anna Liepiņa.
Nevienam tava personība neinteresē!
Tu esi cipars.
Tevi kontrolē no A līdz Z: mašīnas maršrutu, ātrumu, kur un cik ilgi esi apstājies, pie kura klienta biji un ko izdarīji. Par visu jāatskaitās arī ārpus darba laika.
Sapulces pirmdienās un piektdienās, gatavošanās jau svētdienā, un vienmēr jābūt atbildei, kāpēc pie konkrētā klienta neesi kaut ko pārdevis, piedāvājis vai piegādājis. Mērķi tikai aug, no tevis izspiež pēdējo sulu, un ar to nekad nebūs gana.
Es izturēju 1g 4men un aizgāju. Ne tāpēc, ka nevarēju, bet tāpēc, ka sapratu: tā nav motivācija, tā ir nepārtraukta kontrole un spiešana.
Un tie solītie bonusi? 50–70 € mēnesī, ja vispār sasniedz visus mistiskos motivatorus. 😄
Ja gribas darbu, kurā esi cilvēks, nevis cipars ar GPS izsekošanu, šo es no savas pieredzes neieteiktu. Nekad.
Un vēl viena lieta, ko piedzīvoju: aizejot no Sanitex, tu ļoti ātri no darbinieka kļūsti par “nodevēju”. 😅 Kontakts ar priekšniecību pazūd, cilvēki tiek izdzēsti no draugiem, un, ja aizej uz konkurējošu uzņēmumu, attieksme var kļūt pavisam cita. Es pat zinu gadījumus, kad kolēģi savā starpā pārtraukuši komunicēt tikai tāpēc, ka viens palicis Sanitex, bet otrs aizgājis pie konkurenta. 😂 Tā ka pirms ej šajā darbā, tiešām padomā, vai esi gatavs arī šādai psiholoģiskajai pusei.
Vienīgais lielais pluss: ja esi Sanitexā nostrādājis gadu un vairāk, tevi pēc tam paņems gandrīz jebkurā pārdošanas uzņēmumā. Jo visi zina, kāda tur ir skola. 😄