Kad nesen uzzināju, ka mana paziņa, par kuras dzīvi gan vairāk spriežu pēc allaž laimīgajām bildēm Facebook profilā, pašķīrusies no sava ilggadējā drauga, aizdomājos par to, cik augstos un dziļos plauktos ik dienu esam spiesti slēpt savas problēmas un negatīvās emocijas.
Puņķi un asaras taču ir tikpat normāla dzīves sastāvdaļa kā smaidi un smiekli. Dusmas un izmisums ir līdzās tāpat kā laime un prieks. Neveiksmes un kļūdas iespējamas tāpat kā panākumi un sasniegumi. Ierastie džinsi un seksīgā kleita dzīvo blakus tāpat kā ikdienas rutīna un visskaistākie svētki. Šaubām par savām spējām un zināšanām ir taču visas tiesības iespraukties starp lepnumā iztaisnotu muguru un gandarījumu par paveikto.
To pūkaino, glancēto un uzpucēto pusi mēs reālajā dzīvē un sociālajos portālos dāsni atklājam draugiem, kolēģiem un dažas reizes dzīvē satiktām paziņām, bet kur paliek tā otra – dusmīgā, aizvainotā, piekususī un izspūrusī? Varbūt sažņaugtās dūrēs, savilktās pierēs, saraudātos spilvenos... un varbūt arī anonīmos komentāros.
