Aizgāju uz kino noskatīties Rozes Stiebras jauno animācijas filmu Spēlēju, dancoju. Un pēc tam lielveikalā izrevidēju visu mūsu multfilmu piedāvājumu. Nē, nevis sentimenta vadīta, bet šī kino žanra sajūsmināta.
Patiesībā līdz šim animācijai nebiju pievērsusi lielu uzmanību, jo, kā jau vienkāršais kino skatītājs, uzskatīju, ka tās der tikai mazuļiem. Taču animācijas filmu studijas Dauka multfilmu izlase kinoteātrī K-suns man šo to atgādināja. Galvenokārt to, cik lieliski pārdesmit minūtēs var atpūsties krāsainu tēlu, burvīgas mūzikas un spēcīgu teicēju pasaulē. Tik pozitīvi uzlādēta sen nebiju bijusi!
Vienīgi man žēl, ka, piemēram, citu valstu skatītājiem mīlestības mistērija, kas multfilmā Spēlēju, dancoju risinās starp skaisto Leldi (meitenei acis kā vizbulītes), viņas līgavaini Zemgu (diezgan neveikls radījums) un vīrišķīgo spēlmani Totu (šim varonim piešķirtā balss ir satriecoša), varētu nebūt īsti saprotama. Viņi taču nav iepazinušies ar Raiņa lugu, pēc kuras motīviem tā radīta, savukārt multfilmas sižeta līnija brīžiem šķiet ļoti haotiska. Un tā kā arī es neesmu iepazinusies ar Raiņa darbu, tad košos mākslinieces Helēnas Heinrihsones tēlus un spēcīgo grupas Iļģi mūziku vairāk uztvēru kā videoklipu. Bet kāpēc gan arī tādas nevarētu būt multfilmas? Nu tāds vienkāršs prieks tavām acīm, dzirdei un sirdij.
P.S. Ja nepagūsti aiziet uz K-suni, tad arī Latvijas Televīzija tuvākajā laikā sola Spēlēju, dancoju pirmizrādi. Nepalaid garām un varbūt atraksti man, ko domā tu!
