Nesen pavisam nejauši uzzināju, ka kāds mans paziņa ik pa laikam fiziski ietekmē savu draudzeni. Man tas bija patiess šoks, jo es pat nevarēju iedomāties, ka ārēji pievilcīgais, šķietami inteliģentais, vienmēr draudzīgais un pozitīvais puisis varētu šādi rīkoties. Protams, viņi abi ir pieauguši cilvēki. Protams, viņi abi izvēlas, kā dzīvot un kā veidot savas attiecības. Bet fiziska vardarbība man ir un paliks nepieņemama.
Varbūt mans sašutums ir tik liels tāpēc, ka pirmo reizi tik tuvu (tik personīgi) saskaros ar šo tēmu. No vardarbības ģimenē cieš ļoti daudz sieviešu, arī bērni, bet, kamēr tie ir anonīmi cilvēki, to visu vairāk var uztvert kā sociālu problēmu, skarbu dzīves realitāti (kas, protams, neatstāj vienaldzīgu, bet tas notiek ar citiem...). Bet, ja tas notiek ar tev zināmiem cilvēkiem, tas ir jau pavisam cits stāsts.
Zinu, ka pāris manus draugus vecāki bērnībā ir pēruši vai citādi fiziski sodījuši. Man par laimi šāds soda veids ir gājis secen. Laikam jau dzīve mani ir lutinājusi. Bet es skaidri zinu, ja būtu situācija, kad mans draugs paceltu pret mani roku, tas uzreiz būtu gals mūsu attiecībām. Jo nevar jau tā "vienkārši" pakrist, lai salauztu degunu, un nevar "nejauši" sagrābt tevi aiz rokām, lai visas rokas būtu vienos zilumos.
P.S. Vai arī tu esi saskarusies ar fizisku vardarbību? Kā tu reaģēji (vai reaģētu) šadā situācijā?
