“Ir tāds īpašs rajons Pārdaugavā, kur baltas piecstāvu ēkas (t.s. hruščovkas) simetriski izkārtotas ap lielu iekšpagalmu, kas patiesībām vairāk līdzinās parkam vai lielam skvēram.
Tāda maza no ārpasaules noslēgta idilliska pasaulīte. Aiz loga koki, baloži, kaķi un bērni. Pagalmā uz veļas auklas žāvējās tikko mazgāta veļa. Jaunieši smēķē pie smilšukastes, bērni šūpojas čīkstošajās šūpolēs, kāds vecs vīriņš uz metāla līdztekām izpilda galvu reibinošus trikus, jaunās māmiņas izvedušas pastaigāties savus mazuļus, kādi desmit kaķi laiski gulšņā zālē, vietējie alkohola cienītāji gozējas saulītē pie vecā, nu jau gandrīz sabrukušā baseina un uzmana lielo atkritumu “centru”, kur var atrast it visu, sākot ar tukšām pudelēm, vecām mēbelēm, drēbēm un beidzot ar fotoaparātu ЛОМО (tas nu jau kādu laiku ir mans īpašums).
Mūsu mājas galā pagrabiņā kādam latviešu pārim pieder neliels veikaliņš un bārs, kurā pa lēto var iedzert, palasīt žurnālus (ir pat īpašs grāmatu plaukts un stāvlampa ar auduma abažūru) un parunāt ar vietējiem.
60. gados Āgenskalna priedēs tika uzbūvēts restorāns Baltija, kura sienas esot rotājis Latvijā pirmais abstraktais sienas gleznojums (mākslinieks A.Stankevičs), pie restorāna tika izveidots arī baseins. Savulaik šajā vietā pulcējās mākslinieki un radošās inteliģences pārstāvji, bohēma esot situsi augstu vilni, bet tagad šeit atrodas maizes ceptuve Saldais avots, kurā ik dienu var nopirkt svaigi ceptu maizi, gardas bulciņas un paštaisītu mīklu. Bet baseins gan ir pamests un tukšs. Vien baloži, kaķi un bērni...”
P.S. Un ko tu zini par vietu, kurā dzīvo?
