Šis atkal būs stāsts no sērijas: „kādai manai draudzenei...” Atcerējos viņu nesen, kad diskutēju ar kādu par saprāta lomu, izvēloties partneri romantiskām attiecībām. Tad, lūk, šī pieminētā draudzene man savulaik sīki izklāstīja savu racionālo pieeju mīlas frontē.
Viņa apgalvoja, ka mīlestības dēļ nekad galvu neesot pazaudējusi un pat nezinot, kas tās „rozā brilles” tādas ir. Kad viņu sāka aplidot tagadējais vīrs, meitene rāmi ļāva viņam izrādīt sev uzmanību un vēroja notiekošo it kā no malas. Pēc pāris mēnešiem viņa izsvēra visus par un pret un nolēma, ka šis vīrietis ir viņai pieņemams kandidāts un ka ar tādu cilvēku viņa spēj iedomāties nodzīvot dzīvi. Šai mirklī viņa sāka ļauties jūtām. Viņai izmainījās balss, skatiens un kustības. Viņa izskatījās nevis iemīlējusies, bet gan kā sieviete, kura jau ilgi un nopietni mīl.
Šis pāris ir kopā jau ilgi. Viņiem ir bērniņš, un, cik nu var spriest, skatoties no malas, viņi tiešām ir laimīgi. Lai arī kā man to nesaprast, jo personīgi es neesmu piedzīvojusi mīlestību bez vismaz mirklīgas prāta zaudēšanas, es mazliet apskaužu šīs ģimenes spēju saglabāt mieru un nekrist destruktīvās kaislību galējībās, kā tas nereti notiek starp cilvēkiem, kuri ir neprātīgi iemīlējušies.
Ko es ar to vēlos pateikt? Laikam to, ka ir skaisti, ka cilvēki ir dažādi! Tikpat dažādas var būt mīlestības formas. Svarīgi galu galā ir tikai tas, ka mīlestība ir dzīva...
