Vai tā ir vecmodīga sajūta? Tajā nozīmē, ka kaunēties par savu rīcību mūsdienās ir galīgi garām? Jo katrs rīkojas tā, kā uzskata par pareizu, un apkārtējo domas vai savu sirdsapziņu nav ko ņemt vērā.
Man, piemēram, būtu briesmīgs kauns, ja es būtu sazagusies valsts īpašumus un tagad mani ķidātu pa visiem preses izdevumiem. Man gan būtu kauns jau tajā zagšanas procesā; kauns būtu lielāks nekā mantrausība, tāpēc es izvēlētos vispār nezagt.
Tāpat man būtu liels kauns, ja es pa draugam un bez attiecīgas izglītības būtu nokļuvusi valsts amatā ar Ls 4000 lielu algu, un tagad puse Latvijas apšaubītu manas prāta spējas. Kauns nevis tāpēc, ka puse Latvijas mani aprunā, bet tāpēc, ka es atkal mantrausības dēļ (lai man piedod šofera dēla stāstā iesaistītie, bet es neticu, ka šādā amatā nonāk pārliecības dēļ) būtu kaut ko nošmugulējusies un nožuļījusies.
Arī par frāzi "Nasing spešal" man būtu kauns, un vispār par to, kā Slakteris izskatījās Bloomberg TV. Katrā gadījumā, es diez vai spētu pēc tam publiski paziņot, ka manas angļu valodas zināšanas ir pietiekamas. Jo man jau šķiet, ka viena liela daļa Latvijas jauniešu angliski runā labāk par Slekteri.
Bet nu labi, pietiek uzskaitīt šos gadījumus. Tāpat skaidrs, ka politikā es diez vai varētu darboties. Bet manas pārdomas izraisa šāds jautājums: zinot, cik mokoša var būt kauna sajūta, vai tiešām cilvēki naudas un statusa dēļ labāk izvēlas mocīties? Vai arī cits variants: viņiem vienkārši nav kauna sajūtas...?
