Reiz draudzējos ar puisi, kurš jau pirmajā mūsu tikšanās reizē mani apbūra ar saviem stāstiem. Viņš pat par sarkankrūtīšiem runāja tik skaisti, ka, ja tos gadās redzēt tagad, nevaru neiedomāties par viņu.
Iepazināmies kādā pasākumā. Sākumā par interesanto vīrieti nezināju neko. Vēlāk manīju, ka viņam ir problēmas ar alkoholu un narkotikām, savukārt no paziņām uzzināju to, ka manam draugam ir sieva un bērns. Un, tici vai nē, tas viss man tā īsti pieleca tikai pusgada laikā. Tad apņēmos beigt sevi mocīt un iemīlēties kādā sakarīgākā cilvēkā. Tas nebija viegli.
Visgrūtāk bija iznīcināt sevī glābējas lomu, jo biju pārliecināta, ka esmu spējīga cilvēkam likt atteikties no alkohola un narkotiku reibuma, savukārt doma par viņa sievu un bērnu mani sarūgtināja tikai uz brīdi, jo jau agrāk biju nonākusi pie secinājuma, ka dzīvē mums var būt vairāki nozīmīgi cilvēki, tas ir, vairākas mīlestības. Kāpēc gan lai viņam pēdējā un liktenīgā nebūtu es?
Tik ļoti optimistiski skatījos uz mūsu attiecībām un to nākotni arī tāpēc, ka tad, kad tikāmies, vīrietis vienmēr bija skaidrā. Par "ceļojumiem", kuros viņš dodas ar alkohola un narkotiku palīdzību, puisis man tikai stāstīja vai rakstīja vēstulēs. Savukārt par sievu un bērnu viņš man personīgi neko nav minējis pat līdz šodienai, kas mūsu draudzēšanās laikā man ļāva saglabāt ilūziju, ka viņu vispār nav. Tā nu pusgadu baudīju šī vīrieša klātbūtni un stāstus vai arī raizējos par to, ka viņš bez ziņas ir nozudis uz nedēļu, divām. Un tad pēkšņi sapratu, ka vairs nespēju tā dzīvot, ka gribu sev blakus vīrieti ar vienu personību, nevis septiņām sejām.
Protams, nebija tā, ka es acumirklī pārtraucu ar viņu sazināties, jo patiesībā vēl joprojām mīlēju viņu. Kārtējā pazušana no viņa puses, manas sarunas ar draudzenēm, pašas cenšanās pieņemt faktu par viņa atkarībām un sievu un bērnu - tas viss soli pa solim man ļāva no viņa attālināties. Es melotu, ja teiktu, ka laikā, kad mēs jau vairs nesatikāmies, taču viņš man atsūtīja kādu vēstuli vai īsziņu, es nenotrīcēju no prieka. Visticamāk, ja viņš tad mani būtu aicinājis uz satikšanos, es atkal būtu aizskrējusi pie viņa.
Tikai tagad, pēc pāris gadiem, varu godīgi teikt, ka priecājos, ka neesam kopā. Cik zinu, viņš ir iegrimis vēl dziļākā narkotiku un alkohola purvā, taču stāsta tikpat skaistus stāstus kā agrāk. To gan man pietrūkst, jo tie bija mana narkotika un alkohols.
