Es pat nezinu kā nu kāds man var palīdzēt, bet ļoti prasās izkratīt sirdi.
Pēdējā nedēļa man vienkārši iet kā totāls murgs. Man ir tik pretīgs garastāvoklis praktiski bez iemesla. Pilnīgi netur nervi, katrs cilvēka komentārs liekas ar izsmieklu, visu laiku iekšās tāds tukšums un skumjas. Šodien no rīta pamodos blakus mīļotajam, nočukstēju, ka mīlu viņu un pretī saņēmu kapa klusumu un man vienkārši sāka birt asaras. Es ikdienā vispār esmu ļoti pozitīvs cilvēks, kas visā saskata labo, raudot pat mana ģiemen kopš bērnībbas mani nav redzējusi, bet nu vairs nevaru saņemties. Šodien sliecos uz to, ka pus gadu kopš uzsāku attiecības, vēl ne reizi neesmu dzirdējusi vārdus "es mīlu Tevi" no sava puiša (vēstules beigās draugos neskaitās...)., tāpēc emocionāli jūtos tik nožēlojami. Es nezinu, kāpēc tas tā ir, bet ir aizdomas, ka manai sliktajai omai ar to patiesībā nav nekāda sakara. Vienkārši jūtos tik sasodīti nožēlojama un nelaimīga bez iemesla... Cenšos nežēlot sevi un nesēdēt mājās - izstaigāju visus Rīgas svētkus, pavadīju laiku ar puisi brīvdienās, ikdienā eju uz darbu, kas man patīk, bet šajā nedēļā pilnīgs vāks, nekas nepalīdz...