Kāpēc neprecētas sievietes bieži savus draugus dēvē par vīriem?

droši vien vnk patīk, kā izklausās. :D tas uzreiz tā nopietnāk, svinīgāk, nekā vnk "draugs" izklausās

Nesaprotu kāpēc negatīva attieksme?

Citreiz vienkārši joka pēc draugu nosauc par vīru nu un :)

Es arī nesaprotu, kur problēma!
Pati savu draugu esmu ļoti retas reizes nosaukusi par vīru, bet drauga draugs regulāri mūs saukā par vīriņu un sieviņu. :-D
Pilnīgi un galīgi normāli tas ir.

man tas netraucē, jo mūsdienās kopā dzīvošana skaitās civillaulība - tātad civilvīrs=draugs, ar kuru dzīvo kopā. Nav nekādu lielo iemeslu iebilst pret vārds "vīrs" izmantošanu.

man laikam arī būs negatīva attieksme pret to,ka neprecētās savus draugus dēvē par vīriem,un otrādāk puiši par sievām.nezinu,tā var viens saukt (par vīru vai par sievu) ,kad ir precējušies.zinu,ka dažiem tas ir tā kā joku līmeni,apmēram uci,uci.ja man kāda draudzene manā klābūtnē savu nosauktu par vīru vai par vīriņu,man būtu jautājums-vai jūs esiet aprecējušies.nezinu,iespējams,ka varbūt pret vārdu "vīrs","sieva" nopietni izturos.Manas domas! :-)

man pilnīgi vienalga :-D
un vispār vārds "draugs" nav īsti precīzs. draugi var būt dažādi.

Man ļoti patīk vārds "vīrs" :-) Tapēc patiesi esmu priecīga, ka varu to pilnvērtīgi izmantot :-P
Domāju citām arī tā pat ir, tas izklausās tā svarīgi un īpaši.

Gan jau, ka grib, lai tas draugs tomēr vīrs būtu, jo tas izklausās un arī ir daudz nopietnāk. Man vispār besī, ka neprecas, jo es nekādi nevaru normāli nodefinēt tās attiecības, kas ir kā precētiem, bet tomēr nav precējušies. Es tak nevaru teikt, ka draudzene ar vīru kaut kur aizbrauca, ja viņai viņš nemaz nav vīrs, bet draugs, tas jau nekas, ka viņi miljons gadus dzīvo kopā un audzina bērnu. Teikt, ka draugs - nu tas ir tā, pusaudžu vecumā arī draugi ir, pēc mēneša jau ir cits liktenīgais draugs.

Savu draugu gan es par vīru nekad nesauktu. Nu nevaru un viss. Un, kad mamma mana drauga mammu nosauc par manu vīramāti, vai arī drauga mamma mani par savu vedeklu, tad es plosos un saku, ka kaut kā neatceros, ka būtu precējusies:D Es laikam laulību ļoti nopietni uztveru.

un starp citu, to var arī attaisnot ar The secret (kur māca, ka jārīkojas tā, it kā tas jau būtu) :D

tievā_aisse,

sasmējos :-D Iedomājos kā tas būtu,satiekot kādu simpātisku čali saukt viņu par mīļoto,utt. :-D Tā jau drīzāk aizbiedēt cilvēkus var. :-D

Atbildot uz autores jautājumu - ja neprecēta sauc savu draugu par vīru,man tas šķiet skumji,jo acīmredzot viņai gribētos,lai viņš tāds būtu,bet nu neprec viņu.

Piekritīšu par tām civilsievām un civilvīriem, tā patiešām ir mūsdienas.

Lai gan man tomēr nepatīk, ka, piemēram, dr.lv galerijās raksta - "es ar savu vīrukiņu; es ar savu vīriņu" - lai arī nav precēts pāris! (t)

vai bieži ir dzirdēts tā bez iemesla, kad puisis nosauktu savu meiteni/draudzeni par sievu??? kaut kā neesmu tā dzirdējusi, bet no meitenēm gan bieži...
un kā jau te meitenes teica- grib lai prec tāpēc arī sauc...

Tad mani draugi laikam bijuši izņēmumi,daudzi ir saukuši mani par sieviņu :D

Man pilnīgi vienalga kas ko un kā sauc ;)

Tās civillaulības bija padomju gados, kad tas skaitījās arī pilnīgi oficiāli - cik tur gadus dzīvo kopā, tad skaitās kā precēti. Ideja tur bija tāda - cilvēka uzdevums ir strādāt, nevis tur laulāties un baļļukus taisīt 3 dienas, un atraut sevi no komunisma celšanas. Tāpēc ar liekām formalitātēm nenoņēmās. Tagad nav tāda oficiāla termina kā "civillaulība," līdz ar to nav nekādu civilvīru un civilsievu, ir vīrs un sieva vai draugs un draudzene.

Bet ko tad, piemēram, maniem vecākiem darīt? Nav ne precējušies, ne sarakstījušies, bet kopā jau vairāk kā 20 gadus. Vai tad arī viņiem vienam otru par draugu un draudzeni jāsauc? Izsmiekls... (t)

Nu tieši tāpēc vajag precēties.

essnee - tas nav tikai padomju laikos. Dānijā tā ir vēl aizvien!

Mums baznīcā mācīja, ka civillaulība ir tā, ko noslēdz zaksā, bet laulība ko noslēdz baznīcā!

Bet nu es piekrītu vairāk tam, ka ja dzīvo kopā tad tā jau ir civilvīrs/sieva!

Man arī vienalga, kā citi sauc - tad jau vairāk tracina, ja stāsta par savu otru pusīti tikai mīļvārdiņos - pupsiks izdarījo to, runčuks šito :D

Neuzskatu, ka būtu nepieciešams precēties, lai tikai citiem atvieglotu dzīvi vai nenokaitinātu ar savas otrās pusītes nosaukšanu par vīru vai sievu. :-)

summertime, precēties vajag arī tāpēc, lai atvieglotu mantojumu lietas, kad tas būs nepieciešams. Ja nav juridiska papīra, kas apliecina, ka cilvēki ir precējušies, tad, piemēram, dalot mantu varētu nākt visi brīnumi gaisā! Laulība dod juridisku spēku šajā jomā!

Man pašai netraucē, ka ir pāri, kas dēvē viens otru par vīru/sievu, bet pati tā nedaru, jo man nepatīk! Un ja kāds mūs nosauc tā, tad saku, ka viņi kļūdās. :-)