grāmatu citāti

Nedraugi teme uz to,ka tavs prats ir nestabils,viegli izsitams no sliedem.Tu esi stabila,kad raksti,juties starp laudim."Virs zilaja lietusmeteliti"Nora Ikstena :-)

Lalaa tā ir novele(īsa) un patiešām saturu vairs īpaši netaceros grāmatu lasīju vidusskolā, zinu, ka galvenais tēls bija mācītājs, kurš runāja ar uz nāvi notiesātiem noziedzniekiem, vairs neko neatceros, bet to citātu saka prostitūta un tas man bija visvairāk iespiedās atmiņā! :-D

bet vispār Upīša noveles ir ar savu domu un brīvā brīdī var palasīt :)

"Mamma bieži vien mēdza teikt, ka cilvēks nekad nav pilnīgi nelaimīgs"

"bet visi taču zina, ka dzīve nav tā vērta , lai pūlētos dzīvot..nav lielas nozīmes , vai nu tu mirsti trīsdesmit vai septiņdesmit gadu vecumā , jo abos gadījumos taču citi dzīvos!"

Kamī "Svešinieks"

"...Tad viņa sāka pūderēt nabaga vājo seju, saplaisājušās lūpas, dziļos, brūnos dobumus zem acīm. Tikai drusku, mīļais, viņa teica un mēģināja smaidīt. Tu nedrīksti mani redzēt neglītu.Tu vari darīt ko gribi, es sacīju, "tu nekad nebūsi neglīta. Man tu esi skaistākā sieviete, kādu jebkad esmu redzējis. " No Remarka "Trīs draugi"
Ak šīs sievietes...

Man šobrīd nav kāt manas mīļākās grāmatas un no galvas citātus neatceros tomēr te bija daudzi, kas man arī ļoti patīk. Viens citāts ko atceros ir no grāmatas "Arn Tempelrddaren", autors Yan Guilloau

- Du har tagit mitt hjärta
Min syster, min brud..
Du har tagit mitt hjärta med en enda blick -

Tulkojumā tas nozīmētu:

- Tu esi sagūstījusi manu sirdi ar vienu acu skatu, Mana māsa, mana līgava. TU esi sagūstījusi manu sirdi ar vienu vienīgu acu skatienu -

Šķiet, ka īstenībā tā ir daļa Bībeles citāta..

Man ta patik jusu atrastie citati-tik interesanti lasit! (l)
Es negribu tevi satikt,jo nespesu pretoties tavam valdzinajumam..."Insomnia"Ilze Jansone :-)

te ir pāris citāti, kas man saglabājušies, parasti iepatīkas tie, kas dotajā dzīves situācijā sniedz atbildes, ko darīt tālāk ..

"Mēs bieži prātojam, kāpēc mūsu dzīvē parādās kāds īpašs cilvēks, kas mūsos visu izmaina, un tad viņš vienkārši pazūd no mūsu dzīves. Tas ir tādēļ, ka vēl neesam gatavi. Lai cik tas muļķīgi neskanētu, bet tā tas ir. Kādā dienā, kad mēs to vismazāk gaidīsim, viņš parādīsies atkal.. un paliks uz visiem laikiem. Tad, kad mēs būsim gatavi, apstākļi mūs vienkārši savedīs kopā! Tā tas dzīvē ir iekārtots, tādēļ neskumstam, bet priecājamies par to, kas mums ikvienam ir dots šajā dzīvē par brīvu."
/Paulu Koelju - Alķīmiķis/

"Kad pienāks tavas dzīves pēdējās dienas, kas būs tā lieta, kuru tu vēlēsies visvairāk? … Vai tu ilgosies apskaut savu augstskolas diplomu? Vai tu lūgsi, lai tev palīdz nokļūt garāžā un ļauj vēl kādu mirkli pasēdēt tavā automašīnā? Vai tu gūsi mierinājumu pārlasot savas ienākumu deklarācijas? Vissvarīgākie taču tajā brīdī būs cilvēki. Ja attiecībām būs vislielākā nozīme TAD, vai tām nevajadzētu atvēlēt galveno lomu jau TAGAD?"

"Man ir tā, it kā es būtu zaudējusi roku, kas man ilgi sāpēja. Tagad roka ir amputēta un vairs nesāp, taču nav vairs arī rokas."
(c) Pati ar savu vēju 'Nodevība' by Regīna Ezera

„Cilvēku attiecības vispār ir dīvainas. Proti, tu esi kopā ar kādu cilvēku, ēd un guli, un dzīvo ar viņu kopā, mīli viņu, runā ar viņu, visur ej kopā, un tad tas beidzas. Seko īss periods, kad tev neviena nav, tad parādās cita sieviete un tu ēd kopā ar viņu un pisies ar viņu, un tas viss liekas tik normāli, it kā tieši viņu tu būtu visu laiku gaidījis, un viņa būtu gaidījusi tevi”.
Bukovskis /Sievietes/

Shovakar lielveikalaa man pa priekshu ratus stuureeja kaads jauns paariitis. Un vinji skaljaa balsii striideejaas par to, kursh shovakar peec vakarinjaam mazgaashot traukus. Beibe jau nu toch to esot dariijusi desmit reizes vairaak.
Un man peekshnji tik ljoti ar kaadu sagribeejaas striideeties par to, kursh mazgaas vakarinju traukus...
/Baiss miilestiibas deficiits (c) K.Kalninjsh

un vēl viens - tas gan nav citāts, bet atziņa, kas man iespiedusies atmiņā ->
Vīrietis ir pārāks tieši ar to, ka viņš sievieti ciena un lolo, bet viņa ir sava stiprā vīrieša rota.
-Linda Leen

Dusi saldi. Dusi saldi. Dusi saldi. Savādi nežēlīgi vārdi, ja uz tiem lūkojas šādi, tie nepavisam nešķiet mierīgi. Bet tā jau arī ir, vai ne? Tieši tā nāve izrīkojas ar visiem, ko skar. Tā saplosa dzīves, pametot tās vienās driskās. Tā saplosa cilvēku, liekot viņam justies tā, it kā viņam būtu nodīrāta āda, sakropļoti muskuļi un saites un maigās iekšas atklātas skatienam. Cilvēks paliek kails, iepleties kā uz kniepadatas uzsprausts taurenis, un viņa trauslums ir atklāts pat vismaigākajām vēja pūsmām. Dusi saldi. (..) Piepeši viņai viss kļūst skaidrs; pat muļķis būtu to apjēdzis. Tagad viņa saprot, ko viņš grib teikt, saprot, ko tas nozīmē. Dusi saldi. Šie vārdi nav domāti mirušajiem, mirušajiem, kas nekustīgi guļ drupanajā zemē; mirušajiem, kam vairs nav ne domu, ne baiļu, kas sen aizmirsuši savus priekus un sāpes.
Tā ir ziņa dzīvajiem.

K.Kelmena “Uzdrīksties būt laimīga”

No jaunatrastā :-)

Tu dzīvo. Bet tas arī ir viss. Ja Tu eksistēšanu pielīdzini dzīvošanai, tad arī akmens dzīvo. Bet dzīvot, īsteni dzīvot, Tu vari vienīgi ciešā saskarē ar citiem. Tu dzīvo tāpēc, ka tas ko tu saki vai dari, ietekmē citu cilvēku dzīvi, jūtas un domas un otrādi, un tu mirsti tikai tad kad neviens vairs neatceras tavus vārdus un darbus un līdz ar to – tevi pašu. Tikai tad, kad tu esi izzudis no visu cilvēku domām, tu patiesi esi miris.

(Pasakzeme, Volfgans un Heike Holbeni )

Cilvēks pats sev rada gan paradīzi, gan elli. Svarīgi neizlaist radīšanas procesu no rokām, jo tad var regulēt, uz kuru pusi, - ārsts pasmaidīja.
(Uzdāvini jaunu dienu - B.Eglīte)

Cik jauks topiks, paldies tēmas aizsācējai :-)
Šis nu jau ir kļuvis par manas dzīves citātu, tā ir mana ikrīta lūgšana, pārliecība un pateicība. Ar šo grāmatu aizsākās brīnišķīgs posms manā dzīvē.

"Mēs visi esam ceļotāji dzīves vilcienā, kurā iekāpjam un no kura izkāpjam ne paša gribas dzīti, nepazīdami spēku, kas vilcienu rauj uz priekšu. Reizēm vilciens pārāk ilgi kavējas pie nenozīmīgām, garlaicīgām stacijām, bet sniegainām kalnu gālēm pārāk ātri aizdrāžas garām. Ar cilvēkiem, kas jauši vai nejauši iekāpuši mūsu nodaļā, mums jābrauc kopā, ar viņiem mūsu liktenis saisīts gan skaistajā braucienā pa kalniem un lejām, gan katastrofas gadījumā. Ja mūsu nodaļā būtu iekāpuši citi braucēji, mūsu ceļojums būtu guvis citu nokrāsu, mēs būtu mainījuši maršutu, izkāpuši nevis mazā, bēdīgā provinces pilsētiņā, bet, ceļabiedra apgaroti un iejūsmināti, brauktu viņam līdzi uz kalnu augstāko galotni, no kurienes atvērtos plašāks skats uz sāpju pilno, bet neizsakāmi bagāto pasauli." / "Dzīves vilcienā", Z. Mauriņa.

"Vai tu nebūtu tik labs un nepadomātu par tādu jautājumu:ja nepastāvētu ļaunums, kāda nozīme būtu labajam,un kā izskatītos zeme, ja no tās vaiga izgaistu visas ēnas? ēnu met priekšmeti, un ēnu met cilvēki.(..)ēna ir kokiem un katrai dzīvai radībai. Vai tad patiešām tu gribi noplēst no zemes visus kokus un iznīdēt visu dzīvo, lai piepildītos tava fantāzija - baudīt vienu vienīgu gaismu? Tu esi dumjš."
(M.Bulgakovs "Meistars un Margarita")

Es nezinu, kas ir autori, bet man mīļi ir šie

"Šodien esmu pagalam tukšs. Tikai mazlietiņ vēl sāp. Izskrāpē no manis visu dusmu un bailes, izkod no manis to sūrstošo sāpi, plēs visas šausmas ārā, lai no manis nepaliktu nekā. Es izaugšu par putnu, kura spalvas būs baltākas par pirmo sniegu. Vasaras saule mani balinās kā Tavas matu šķipsnas. Esmu gatavs atdzimt no jauna, par brīvu un skaistu putnu. Es nelidošu prom. Mani negaida svelmainā Āfrikas saule, negaida arī tuksnesis, pat lietum es neesmu vajadzīgs. Es arī negribu lidot prom, man labi tepat. Te Āfrikas svelmainā saule mani tikai ,mazlietiņ ,kutina no rītiem, te tikai ,mazlietiņ ,man tuksneša smilts ir acīs, tikai te līst daži litri ūdens,ko man padzerties starp bruģa šķirbām. Rīt es jau būšu laimīgs putns. Ar visbaltākajām spalvām. Tikai izkod no manis to sūrstošo sāpi, es gribu būt brīvs un laimīgs."

"Ja dzīvo, tad atver parādes durvis līdz galam vaļā, lai ienāk tie, kas vēlas palikt. Lai paliek tie, kuriem nav vairs kur iet. Lai mīlestībai nav jāsitas pie noslēgtām durvīm, aiz aizsalušiem logiem, pie aizmigušas sirds."

Ahh... gan paspēju iedvesmu sasmelties, gan uz aktuāliem jautājumiem atbildes atrast. :)

Iespaidojos no pēdējās filmu citātu tēmas, un atcerējos... :)
Protams ir ļoti daudz spēcīgu citātu no grāmatām - ļoti daudz... Bet viens no maniem mīļākajiem:
"Noslēpuma vērtība ir tik liela, cik vērti ir tie, no kuriem mums tas jāglabā." /Vēja ēna - Karloss Ruiss Safons/

"...es neesmu nelaimigaks kaa viss musu laikmets..." / Erihs Kestners "Fabians"

"Lai atgriestu jaunibu, es butu ar mieru darit visu, protams, tikai ne vingrot, agri celties un piesavinaties labus tikumus." / Oskars Vailds "Doriana Greja gimetne"

"Slikta gaume rada daudz vairak milijonaru, neka to spej laba gaume." / Bukovskis "Holivuda"

"Un tomer ta ir taisniba- pat tad, ja tas nenotika." / Kens Kizijs "Kads parlaidas par dzeguzes ligzdu"

"Nevelejos klut tads ka mani vakarinu galdabiedri in tomer jutos noniecinats tapec, ka tads nebiju." / Viljams Bilts "Neaizmirstama"

"Vientuls, bet savu vientulibu nievajoss, alkdams pec saskarsmes, bet nicinadams puli." / Dzeneta Fica "Uzgleznot melna"

Nav īsti laikam citāts no grāmatas,bet tomēr tāds stāstiņš...

Kādu dienu Skolotājs jautāja saviem mācekļiem: - Kāpēc cilvēki kliedz viens uz otru, kad strīdas?
- Tāpēc, ka zaudē savaldību, - teica viens no mācekļiem.
- Bet kāpēc ir jākliedz, ja otrs cilvēks atrodas tev līdzās? – jautāja Skolotājs. – Vai tad nevar ar
viņu runāt klusāk? Kādēļ kliegt, kad esi sadusmots?
Mācekļi izteica vairākas savas atbildes, bet neviena no tām Skolotāju neapmierināja. Beigu beigās
viņš teica: - Kad cilvēki ir neapmierināti viens ar otru un strīdas, viņu sirdis attālinās. Lai
saīsinātu šo attālumu un sadzirdētu viens otru, viņiem nākas kliegt. Jo vairāk viņi dusmojas, jo
vairāk kliedz.
- Bet kas notiek, kad cilvēki iemīlas? Viņi nekliedz, gluži otrādi, runā klusi. Tāpēc, ka viņu
sirdis atrodas ļoti tuvu, un attālums starp tām ir ļoti niecīgs. Bet, kad iemīlas vēl spēcīgāk, kas
notiek? – turpināja Skolotājs. – Viņi nerunā balsī, bet tikai čukstus un kļūst viens otram savā
mīlestībā vēl tuvāki. Beigās pat sačukstēšanās viņu starpā vairs nav vajadzīga. Viņi tikai raugās
viens otrā un saprotas bez vārdiem.
Tad lūk, kad strīdaties, neļaujiet savām sirdīm attālināties vienai no otras, nesakiet vārdus, kuri
vēl vairāk palielinās attālumu starp jums. Jo var atnākt diena, kad šis attālums kļūs tik liels, ka
jūs vairs neatradīsiet ceļu atpakaļ.

Man riebās tonis, ar kādu viņš teica "piedod". Ikreiz, kad viņš to teica, tas tikai lika man sajust nepāvaramo distanci starp mums. Viņš nemaz īstenībā neatvainojās. Viņš jutās vainīgs tikai par to, ka viņam notikušajā kaut kas sķitis neparaizs.
/Veihueja/





Tev taisnība. Kauns ne pie kā laba nenoved, tici man... Kauns nekam nav derīgs. Tas der vien, lai iepriecinātu lāga ļaudis...Pēc tam, kad tie aiztaisa savus slēģus vai atgriežas no kafejnīcas, mājās viņi jūtas labi. Pavisam apmierināti iekapj čībās un smaidot skatās cits citā.
/Anna Gavalda/

Reiz nopietni slimu vīrieti ieveda slimnīcas palātā, kurā atradās otrs slimnieks, kas gulēja gultā pie loga. Kad abi iedraudzējās, vīrietis, kurš gulēja pie loga mēdza skatīties pa to ārā un pēc tam dažas turpmākās stundas iepriecēt pie gultas piekalto istabas biedru, dzīvīgi attēlojot pasali ārpusē. Dažas dienas viņš aprakstīja, cik skaisti ir koki parkā iepretīm slimnīcai un kā lapas dejo vējā. Citas dienas viņš izklaidēja savu draugu, sīki atstāstot to, ko darīja cilvēki, kad gāja garām slimnīcai. Tomēr, laikam aizritot, pie gultas piekaltais vīrs kļuva īgns, ka pats nespēj novērot tos brīnumus, kurus viņa draugs aprakstīja. Galu galā viņš sāka pret draugu izjust nepatiku un vēlāk par stipri ienīst.Kādu nakti pie loga guļošais pacients īpaši spēcīgas klepus lēkmes laikā pārstāja elpot. Otrs vīrs nepiespieda trauksmes pogu pēc palīdzības, bet gan izvēlējās nedarīt neko. Nākamajā rītā paciets, kurš savam draugam bija sagādājis tik daudz laimīgu brīžu, sīki atstāstot pa logu redzamos skatus, tika pasludināts par mirušu un izvests no palātas. Otrs vīrs steidzīgi izteica lūgumu, lai viņa gultu novieto pie loga – lūgumu, kuru slimnieku kopēja arī izpildīja. Bet, kad viņs paraudzījās āra pa logu, atklājās kaut kas tāds, kas lika viņam nodrebēt: logam pretī atradās… kaila ķieģeļu siena.

"Kurš raudās pēc tavas nāves?, ", S.S.Robins

Pacelšu šo tēmu :)
Viens no ''citātiem'' pēc kura gribētu dzīvot , vienmēr atceroties.
'' Ja nākas sevi pierunāt un pārliecināt, lai pateiktu ''jā'', tas nozīme, ka dvēsele saka ''ne''. Kad dvēsele saka ''jā'', nav nekādas vajadzības sevi pierunāt. ''