Pirms vairāk kā mēneša iepazinos ar vienu vīrieti. Sanāca vairakas dienas pavadīt ,kopā ,tikties.
Starp mums nebija intīmu attiecību. Patika tas kā viņš mani apskauj, saka, ka nedarīs man pāri, ka nespētu to..
Viss jauki, patiesi. Tā sķita.
Tad, viņš aizbrauca strādāt (strādā ļoti atbildīgu darbu), un mājās ir tikai brīvdienās, reizēm pat arī brīvdienās nav. Arī strādā. To visu es itkā saprotu. Bet kā sieviete, sāku just, ka man pietrūkst sms, garaku sarunu pa Tel. Sajūta, ka attālinamies, un tas mani biedē.
Biedē tas, ka viņš man interesē, bet viss notiek tā, lai nenotiktu nekā.
Neēsmu satikusi viņu 2 nedēļas. Cerēju šajās brīvdienās, bet vakar runājot pa tel. viņš pateica, ka nevar, jo esot daudz darba 6dien, un nav jēga tā braukāt turp atpakaļ. Es apklusu. Samulsu. Viņš teica, ka tas tikai tagad, pagaidām tā..
Esmu atradusi jaunu darbiņu, un diemžēl citā pilsētā, un uz nedēļu būšu prom, tākā arī nākamajās brīvdienās, mēs netiekamies. Pateicu to viņam, un sekoja nopūta..
Man šodien ir grūti, jo šis ir tikai sākums, bet mēs neredzēsimies gandrīz mēnesi.Es šobrīd nespēju domāt, ka man viņš ir, jo nejūtu viņu ne virtuāli ne reāli. :-/
Gribu pateikt viņam to šodien, ka mums ir jāapstājās.
Varbūt jums kādai ir bijis līdzīgi?
Kāda būtu jūsu rīcība manā situācijā?
Tajā pašā laikā man ir jādomā par to, ka ja es ar to samierinos, tad vēlāk var būt bēdīgi, jo viņam noteikti kas var mainīties. Un gaidot arī es savā ziņā dažādas iespējas būšu palaidusi garām..
345
