dzīves gudrība

Dzīves gudrība ir dzīvot un nečīkstēt citiem par savu dzīvi. Bet ja kāds visu sastrādā stulbības un tad čīkst, nav ko brīnīties, ka kāds asāku vārdu pasaka.

njā... piekritīšu autorei,ka man arī nav patīkami,ja kāds,kurš par mani ir tikai nedaudz vecāks stāsta man,ka neko nesaprotu.
man liekas,ka līdz tai īstajai dzīves gudrībai ir jānodzīvo diezgan ilgi :-)
piemēram no cosmo foruma,man liekas,ka Emanuelle ir dzīves gudra sieviete,bet viņai jau nav 20 gadi..

dziives gudriiba naak ar gadiem, jauniibaa mees visu idealizeejam un kad nenotiek kaa sapnjots esam viilusies..

Vispār, par to vecumu jāpiekrīt. Ar katru gadu jūtos aizvien labāk, drošāk. Ja tagad redzētu sevi pirms 5iem gadiem, būtu, ko pamācīt.

Nedomāju, ka te galvenais faktors ir vecums.
Manuprāt, ir tādi vienkārši nedomājoši cilvēki, kuri var būt kaut 60 gadu veci, bet galvā būs viens vienīgs jēlums.
Tajā pat laikā satikti daudzi viedi jaunieši, kuros varētu klausīties un klausīties.
Tāpat starp draugiem redzu, ka ir tādi, kuri vienkārši plūst pa dzīvi, no kļūdām nemācoties, un nekas nemainās. Tāpat ir rindiņa tādu, kas aug jau kopš bērna kājas un galvu un viedokli tur svētā kārtā.
Un, jā, mani tracina, ka radi nespēj pieņemt manu pieaugšanas faktu un attiecas kā pret nesaprātīgu bērnu :D Piemēram, aizvakar iesaistījos ar radiem diskusijā par finanšu tēmu, un brālis šokējās par terminu birumu.. bez maz tā it kā man būtu nepiedienīgi kaut ko arī saprast un zināt |-) :-D

"cilvēkiem,kuri stāsta,ka ir gudrāki,ka viņiem ir nez kāda dzīves gudrība un pieredze un,ka viņi zina labāk"
Tīri no personīgās pieredzes vienmēr ir sanācis, ka tieši šie cilvēki māk tikai runāt, bet no dzīves gudrības tur nekā.

Tieši parasti dzīves gudrie to speciāli neizceļ, bet no sarunām, rīcības saproti, ka viņi tādi ir :)

Manuprāt tie tiešām dzīves gudrie cilvēki ir tādi harizmātiski, patīkami un savu viedokli neuzspiež citiem. Viņi ir pietiekami pašpārliecināti. Piekritīšu, ka šeit emanuelle ir tāda.. lielākoties tas tomēr nāk ar gadiem..
Savukārt tie, kas citus grib ļoti mācīt, man liekas ir tādi iedomīgi, grib tikai izrādīties ļoti gudri, kaut gan patiesībā ir tādi nenobrieduši un vnk iedomīgi..

Tos lielos "stāstītājus", kas paši sevi tā nostāda, manuprāt, jau nekādīgi nevarētu saukt par dzīvesgudriem. :-|

upsī, kamēr es rakstīju, citas jau pasteidzās. (s)

Curious, tev ir pilnīga taisnība ;)
ir cilvēki, kuri dzīves gudrību iegūst būdami jaunieši utt. bet ir tādi, kas vispār to neiegūst. nedomāju, ka vecumam gudrības ziņā ir tik 10000 % liela nozīme, jo pašai personīgi ir gadījies dzirdēt pieauguša cilvēka viedokli, kurš acīmredzami nav daudz pieredzējis.. kā saka - katram savs laiks. ;)

man patīk klausīties tos,kuri stāsta par savu pieredzi,kura ir bagāta,balstoties uz faktiem,notikumiem,nevis vienkārši uzbrūk un noliek citus.

aaaaiiiiiiiij, vismaz mani sanāca nomierināt,savādāk es jau sen mokos ar šo jautājumu un likās,ka es kļūdos un kautrējos jautāt ,Jums :%27-(

Piekrītu visām, kas saka, ka dzīves gudrībai ar vecumu nav nekāda sakara un ka krīt uz nerviem, ja padomus dod cilvēks, kas pats savu dzīvi nejēdz sakārtot (gaužas) :D

Es uzskatu, ka ne vienmēr ir jāklausa gados vecāki cilvēki, tikai tapēc ,ka viņi ir mazliet vairāk padzīvojuši kā mēs. Jo katram cilvēkam neatkarīgi no vecuma rodās sava veida pieredze. Viss ir atkarīgs no dzīves uztveres, smadzenēm, jo atkārtošos, ka mēs katrs esam individuāls, varam uzklausīt kritiku, bet tā vai tā, mēs lielākoties darīsim to, kā uzskatīsim paši par pareizu.
Personīgi mani ir kaitinājusi tāda lieta, kā vīrietis ar kuru satikos, mēdza izmest frāzes ,kā- Tu vel esi jauna utt..
Tas nav attaisnojums, to saka, kad cilvēkam nav ko Teikt, tas ir tāds prettrieciens.

Manuprāt, vecums to neietekmē.
Cilvēks 25 gados var sasniegt/piedzīvot daudz vairāk nekā kāds, kuram jau pāri 40.

Man reiz kāds cilvēks teica, ka dzīvi katrs saprot pa savam, un es tam pilnībā piekrītu. Lai arī cik gadi būtu cilvēkam, tracina, ja māca, ka tā un tā būtu labāk, jo viņš/a lūk darīja tā, bet pareizāk būtu šitā. Laiki mainās, cilvēki ir dažādi un arī situācijas nav identiskas. Kā lai cilvēks gūst savu pieredzi, ja viņu nemitīgi māca, ka vajag tā un ar pirkstu visu priekšā rāda? Ne visiem ir iekšas, lai darītu pa savam, ja priekšā ir jau gatavs variants.
Man pašai daudzi māca un stāsta kā darīt, ko nedarīt un tas kaitina.Vnk laižu gar ausīm un neņemu vērā, jo netaisos pieņemt padomus, kuri man nav vajadzīgi un kurus neesmu nemaz lūgusi! Nav gluži viss iekārtojies kā es gribētu un to visi zin, bet mani apmierina pašreizējā situācija un nevienam nečīkstu, ka man būtu slikti. Pati tieku galā ar savu dzīvi.

diezgan filosofiska tema...un ja jau piespeleji tadu terminu, ka dzives gudriba ir katram sava, tad nu es nemu un piekritu.

Oi, mani tracina, ja 5-10 gadus vecāks cilvēks man saka, ka es pieaugšu un ar gadiem sākšu domāt citādāk vai kaut ko tur sapratīšu. Žēl, ka es nevaru savākt vienkopus tos cilvēkus, kuri man to pašu teica pirms tiem dažiem gadiem, un pastāstīt, kā tad šobrīd domāju. Nu ne jau tā, kā man kāds ir mēģinājis iestāstīt:D Bet pie kājas, lai jau domā, ka ir dikti gudrie.

nu mans draugs tāds ir un es jau esmu pieradusi, ka "neesmu tik gudra" kā viņš :) bet es to izmantoju - aizgūstu visas tās gudrības, protams, izfiltrējot, kam piekrītu, kam nē, saliekot kopā ar savām domām. uzskatu to par labu skolu komunicēt ar kādu, kas ir gudrāks par mani, jo parasti ir bijis tā, ka es skaitos tā gudrā.

Man kādreiz likās interesanti klausīties vecāku cilvēku, it sevišķi māsas ieteikumos, bet tad sapratu, ka vislabāk tomēr ir ieklausīties sevī un analizēt, vai lietas, kuras ir man apkārt, man ir pieņemamas vai nē. Tas ir gan saistībā ar darbu, gan ar privato dzīvi.
Tāpēc pašlaik klausu tikai pati sev, varu padiskutēt ar kādu par maniem lēmumiem, taču nejaucu citus savu lēmumu pieņemšanā.