Šis ieraksts vairāk iederētos kādā blogā, bet savā veidā diskusija radīsies, jo rosinu jūs izteikties un padalīties pieredzē,ja tāda ir. :-) ;-)
Īsumā – puisis un meitene uzauguši līdzās viens otram, dzīvojot blakus mājās. Pusaudžu gados šad un tad tikušies, tad viss pajucis. Ko var citu gribēt periodā no 12-16 gadiem? ;-) Lai nu kā, kaut kādas jūtas abu starpā saglabājušās, kaut nostaļģija. Pēc 8 gadiem ,jau izauguši, satiekās, jūtas "atmostas" no dziļa miega, viss notiek. Pēc tikšanās no kaimiņmājas jau pozitīva ziņa no viņa,taču pēc tam kaut kas mainās. Viņš kļūst vēss, ignorē, kaut arī saskrienoties atplaukst, var just,ka viņam daudz nozīmēju, bet kaut kas... Esmu droša,ka vecāki viņam ir kaut ko pateikuši. Muļķīgi skan, bet jā, vecāki arī var kaut ko pateikt, jo kas gan cits varēja notikt viena vakara/nakts laikā,ja viņš bija mājās ar vecākiem? Ir pagājis laiciņš,taču mani tas neliek mierā. Ir atmodies spīts. Jā, viņi ir turīgāki, nekā mana ģimene, viņiem ir dārgs auto, sarunās variē tikai un vienīgi nauda un tas,ko viņi ir nopirkuši vai tikai grasās iegādāties, taču es arī neesmu nabadzīga un pat ja būtu, man nav jājūtās slikti vai zemākai par viņiem. Manī ir pamodies spīts, tāds spīts,ka uhhh. Gribas pierādīt,ka neesmu nekāda sīka skudra zem viņu dārgās tupeles. Un vēl kas...mani nepamet sajūta,ka tas puisis kādu dienu atgriezīsies manā dzīvē. Es saprotu,ka izklausos jocīga, bet man iekšā tiešām ir sajūta,ka viņš vēl manā ceļā parādīsies...un tas spīts, tas spīts man liek..kā lai pasaka...sagatavoties? Iespējams,ka tas būtu īstais vārds. Sagatavoties,lai tad,kad viņi atkal mani ieraudzītu, viņiem paliktu mute vaļā un viņi redzētu,ka es esmu izaugusi,mainījusies un neesmu nekāda pelēka pabira. Gribu sev un viņiem pierādīt,ka esmu īpaša un unikāla, un mani neviens nevar atļauties nostādīt zemāk, nekā es esmu, tikai tādēļ,ka ,viņuprāt,es neesmu pietiekami turīga vai ietekmīga.
Vai kāda ir bijusi līdzīgā situācijā un pierdzīvojusi šādam stāstam laimīgas beigas? :-) ;-)
579
