vinjs ir prom...

a ko tu gribēji -lai izšķiroties viņš paliek ar tevi dzīvot?
nav ko raudāt. labāk nodarbini sevi ar kko.

Izraudāties gan vajag.
Man vismaz, tad mazāk sāp, kad izlieku sāpes asarās. Tā teikt aiztek viss sliktais.

Protams, ka dienas laikā viņu no galvas tā vienkārši neizmetīsi, bet vari pamainīt savu attieksmi, kā domā par viņu. Ja jau izšķīries, tad bija iemesls, vai ne? ;-)

Izraudies.Nevajag paturēt sevī tās sāpes.Tas nenozīmē,ka tagad gadu no vietas jāraud,taču pirmās dienas pēc šķiršanās,man šķiet ir normāli raudāt,izsāpēt to sāpi un tad savākties.
Es izraudātos un pēc tam pārbīdītu mēbeles dzīvoklī,izmestu visu,kas asocējas ar viņu un turpinātu savu dzīvi,kurā nu jau viņš vairs nebūtu.

vakar vakarā sēdēju istabā viena un beidzot to pamanīju. tā ir neieraudzīta un nenovērtēta brīvība, kad vari ļauties pati savām emocijām - neviens, kam atskaitīties, kam kaut ko paskaidrot. Tikai tu pati! Kādēļ vēlies šo burvību zaudēt, izliekot emocijas šeit? Iespējams, tev kļūst vieglāk, izrunājoties, bet man, savukārt, vieglāk ir, ja nav jājūtās vainīgai, apkaunotai, nožēlojamai, jo sev man nav jāmelo, nav arī jāanalizē savas izjūtas - tās vienkārši ir ! Brīvība, patiešām

Es varetu censties but par plaksteri. Tev tak esmu es - es jus visas miilu.

Eh, kā es tevi saprotu... Vienīgi mēs kopā nedzīvojām... Un par savu lēmumu viņš pateica, kamēr vēl biju darbā. (t) Tad gan bija drausmīgi grūti noturēties un autobusā gan vairs nespēju un izplūdu asarās... :'-(
Bet šīs visas dienas tgd centos pavadīt kopā ar draugiem. Kad uznāca lielais raudiens, pažēloja mani, pārējā laikā centās palīdzēt man novirzīt domas no tā visa. :-) Vienatnē gan būtu nojūgusies... :-|
Bet visstulbākais tas, ka pats pateica, ka viss cauri, bet vienalga vēl raksta man, ka es pietrūkstot... (t)

after vai velies izrunaties?