Mamma

up

Ar mammu man ir looooti labas attiecibas,vina loti lielu lomu ienem mana dzive! :-) TIK daudz labu ir darijusi mana laba,loti milu vinu! :-)

Man mamma nebija TIK tuvs cilvēks, kā es to būtu vēlējusies un tagad tas ļoti sāp. Tāpēc visiem cenšos teikt, ka ir jānovērtē, ir jāsaka paldies, ir jābūt klāt, ir jābūt pateicīgiem... atceros, ka man arī tā teica, taču, loģiski, neņēmu to galvā. Tagad ļoti nožēloju.

Man mamma nav tuvs cilvēks :-/ Es nekad neesmu apspriedusi nevienu tēmu par seksu, puišiem vai mēnešreizēm, neko. Viņa arī nekad necentās iesākt sarunu un viņa nav tas cilvēks, kas uzklausīs. Nav viņa man nekāda uzticības persona, vienkārši cilvēks, kas mani audzināja un visai pastingri.

Kad dzīvoju ar mammu kopā, attiecības bija tādas, nu nekādas. Tagad, jau gadus 4 nedzīvojam kopā un attiecības ir ļoti labas. Nemēdzu pārrunāt lietas par seksu, bet par puišiem, attiecībām utt runāt gan varam. :)

Mna ar mammu ir ļoti labas attiecības! Nevaru iedomāties sevi ,strīdoties ar savu mammu!
Par tādām lietām kā puiši un attiecības gan nerunājam, bet nu diezvai man mammas viedoklis tādā ziņā ir nepieciešams! :D

Man mamma ir vis-vis-vistuvākais cilvēks pasaulē. Es viņai varu uzticēt pilnīgi visu un arī uzticību saņemu pretī. Visvairāk novērtēju to, ka tad, ja man kāds cilvēks nepatīk vai nokaitina, es to stāstu nevis kaut kādām draudzenēm, kuras var atstāstīt tālāk, bet mammai - nolamāju to cilvēku trīsstāvīgos vārdos un mamma mani saprot un 100% mans teiktais pie viņas ir drošībā. Turklāt, mamma arī vienmēr mani atbalsta - kaut tad, ja ideja ir super-muļķīga un citi saka, ka man tas nesanāks, mamma saka "Pamēģini!"
Un otrs uzticības cilvēks ir brālis - arī viņam var uzticēt it visu.
Bet, manuprāt, mūsu šo milzīgo uzticības loku veido tieši tas, ka mans tēvs ir smags alkoholiķis un mums bērnībā visiem ļoti nācās turēties kopā, lai aizsargātu viens otru. Balstījām viens otru smagos brīžos, kad tēvam nāca virsū dilērijums. Problēmas satuvina.

Man ar mammu ir ļoti labas attiecības.Neesmu gan ar viņu tā saaugusi,ka 5x dienā zvanu un stāstu līdz sīkumiem visu,kas vien ar mani noticis.Viņa mani atbalsta un,lai gan izsaka savas domas,vērtējumu, nekad nemēģina uzspiest savu viedokli kā vienīgo pareizo.Es to ļoti novērtēju,jo man šķiet drausmīgas tās situācijas,kur vecāki vai viens no tiem uzspiež savas domas savam pilngadīgajam bērnam,diktē kkādus savus noteikumus attiecībā uz to,ko precēt,kur mācīties,ko vilkt mugurā utt.
Viņai varu teikt paldies par daudz ko.Ļoti novērtēju,ka man ir tik forša un saprotoša mamma.Īpaši tāpēc,ka zinu,ka ar mani nav bijis viegli dēļ manām dīvainībām un spītības.

Nav labas attiecības, dažreiz man liekas, ka viņa mani ienīst, jo viņas izturēšanos dažos gadījumos vnk nevaru saprast! :-| Tagad kad sāku izturēties pret viņu tāpat kā viņa pret mani, mūsu attiecības ir sabojājušās vēl vairāk...nez kādēļ :D

Tā visā visumā attiecības ir labas, bet nu brīžiem man šausmīgi kaitina, ka viņa pārāk daudz cenšas palīdzēt... :-/ Par attiecībām, seksu, džekiem tik pat kā nekad nerunājam, jo priekš tam man ir draudzenes ar ko to izrunāt. Protams, tā dēļ viņa arī apvainojas, bet nu zinot, ka viņa grib tikai labāko man, tad noteikti negribas viņai neko stāstīt par attiecībām, jo tpt viņa dos tikai subjektīvu viedokli, kas tpt neko nepalīdz... Un tā kā esmu vienīgais bērns ģimenē, viņa cenšas mani pārāk sargāt (vēl joprojām) un tad tā dēļ arī sanāk diezgan daudz strīdi... :-/
Bet nu mīlu jau viņu es neatkarīgi no tā visa. (l)

Varu tikai piekrist, ka, dzivojot atsevishkji, attiecibas uzlabojas! :)

Mani gan kaitina biezha zvanishana ar jautajumiem - ko dari? kas jauns? :D Bet attiecibas ir ljoti labas! Man ir forsha mamma! (l)

Ar mammu, kops varis kopaa nedziivojam, attieciibas ir labas, bet ne ljoti tuvas. Man daudz, daudz tuvaakas attieciibas ir ar vecmammu.

Ar mammu attiecības ir ļoti labas un ciešas. Vienīgi mūs šķir vairāki tūkstoši kilometru tāpēc arī netiekamies tik bieži, bet regulāri sazvanamies un sarakstamies :-)

Es labā ziņā apskaužu meitenes,kurām ir tik tuvas attiecības ar mammu (s)

Mēs ar mammu sazvanamies reizi mēnesī,nedaudz retāk arī tiekamies. Neesam ļoti tuvas,bet viņai var principā visu stāstīt,kad viņai gribas klausīties.Padomus viņa gan man nedod,bet uzklausa un atbalsta.

Es viņu ļoti mīlu un man ir žēl,ka mums ir tā sanācis ar attiecībām,bet tāda nu man viņa ir. Un vienalga uz to,ka viņa savus bērnus ir tā atgrūdusi,viņa tomēr ir mana :)

Nekad neesam bijušas tuvas, nekad neesam pārspriedušas kaut kādas personīgas tēmas tikai tik, cik praktiskas sitācijas un jautājumus.
Atklāti sakot, viņa man ir paraugs, kāds cilvēks, mamma nevēlos būt. Negribu būt tāds emocionālais terorists.
Prieks, ka tik daudzām ir foršas mammas :)

23 gadus dzīvojām kā kaķis ar suni. Mums abām ir tieksmes izrīkot citus un nepiekāpties. Tā arī izturējāmies viena pret otru. Kopš dzīvojam atsevišķi, mamma ir mana draudzene, uzticības persona un lielākais palīgs.

Man mamma arī ir ļoti tuvs cilvēks, tāpat kā pārējie radinieki (nu, tādi tuvākie, nevis n-tās pakāpes), tiešām ļoti mīlu viņus un jūtos pateicīga par to, ka viņi man ir! :-)

Man arī ir ļoti labas attiecības ar mammu. Ļoti, ļoti viņu cienu. Es ceru, ka nākotnē, kad man pašai būs bērni, mācēšu būt tikpat laba mamma, kāda viņa ir mums, trim meitām.

Mīlam viena otru,strīdamies samērā bieži,jo abas cepamies par sīkumiem.Kad ,manuprāt,viņa ceļ brēku par kādu nebūtisku lietu,es ātri aizsvilstos un runāju pretī nepieklājīgā tonī un bieži vien tā,it kā vispār viņu necienītu un nerespektētu. Par to man ir žēl,jo zinu,ka tā esmu viņu sāpinājusi,taču kā no kļūdām nemācos,tā nemācos.Cenšos nepieļaut situācijas,kad viņai vispār būtu jādusmojas par kādu sīkumu,tad nu pēdējā laikā arī teju vispār nestrīdamies.
Ar mammu varu runāt vienmēr,jūtos ērti un ļoti labprāt pavadu kopā laiku. Tāpat arī bieži saku,ka es viņu mīlu,man to ir svarīgi pateikt arī vārdos.

man mamma ir ljoti tuva un miilja.. ljoti vinju miilu.. agraak nebija tik labas attieciibas, bet tagad ir.. vnm parunaajamies, zvana man biezhi, jo esot garlaiciigi bez manis :D varam feini parunaaties, izrunaat kas uz sirds.. par savu privaato dziivi gan nerunaaju, nezinu kapeec, bet nevaru taa atklaaties... kad saskumusi, tad sabuzhinu, samiiljoju un sasmiidinu... meedzu pamociit... un vnm runaaju atklaati un to ko domaaju.. domaaju, ka vina to noveertee :-) vnm censhos paliidzeet cik varu, jo vina tak ir mana miiljaa mammiiite (l)