Jūsu uzvedība-dabiska vai pietēlojat?

Reģ: 10.12.2010

Esmu nonākusi tādā kā strupceļā.

Dzīves ceļā nonācu pie domas, ka visizdevīgāk ir būt dabiskai, respektīvi, daudz maz teikt, ko domāju, izrādīt patiku/nepatiku, to, ka saprotu/nesaprotu kaut ko

(Protams, nekļūstot rupja un pārmērīgi tieša-tā teikt, ja kas nepatīk, uzreiz braukšu virsū-nu tā nu gan nē, filtrēju, ko pasaku)

bet - manuprāt,problēma.Prātā nāk cilvēki, kuriem nav patikusi šāda mana dabiskā uzvedība. Visiem jau neizpatiksi, bet man bail, ka palikšu viena ar visu savu dabiskumu! Apzinos, ka man raksturs tāds īpatnējs - ātri sadusmojos, dažbrīd nemanot balss tembrs jeb izteiksme paliek man raksturīgā tonī - kas citiem laikam neliekas simpātisks (utt)

ai, nezinu. Būt dabiskai un izrādīt savas neparastās emocijas vai visu mūžu ciesties un pietēlot? Bail, ka PATIESĀ ES esmu pārāk dīvaina. Bail, ka apkārtējie pasmiesies par kādu manu iezīmi

Kāda jūsu pieredze šajā ziņā?

06.07.2011 17:05 |

seerskaabe

2087

Reģ: 29.01.2009

Esmu ļoti mainīga, tāpēc apkārtējiem reizēm šķiet, ka tēloju, bet to nedaru. Esmu gan rupja, gan tieša, bet man tas netraucē, jo cilvēki, kas ir man līdzās, nav kurš katrs garāmgājējs, bet tādi, kuri pieņem mani+saprot. Vai man kādreiz ir bijis bail? Jā! Protams! Ar manu raksturu būtu tikai normāli baidīties, bet šobrīd tā ir pagātne, es vērtēju sevi pietiekoši augstu, lai nemeklētu problēmas savā raksturā vai uzvedībā.

06.07.2011 17:31 |

Riot

3615

Reģ: 01.09.2009

Sanāk, ka es diezgan pietēloju.Man, piemēram, ir problēma ar manu nopietnību, ģimenes lokā esmu nopietna, bet, izejot sabiedrībā, redzu, ka manu draugu/paziņu lokā to nopietnība cauri neies. Tad nu sanāk, ka bieži esmu sev stīvējusi ar varu virsū smaidu un priecīgu čalošanu, lai neviens nenāk klāt un nebaksta mani, man nepatīk stāstīt savas problēmas.
Protams, ir reizes, kad esam uz viena viļņa. Bet ko man darīt? Tagad prātot un domāt, kā mainīt sevi, lai pielāgotos citu līmenim? Es nebūt neuzskatu,ka tāpēc esmu sliktāka, vienkārši citādāk lietas uztveru.

06.07.2011 17:32 |

volcom

2057

Reģ: 28.07.2010

Esmu kašķīga, riebīga, neciešama ar cilvēkiem, kuri man nesimpatizē. Un man ir diži vienalga vai kādam tas patīk vai nē.
Ar saviem mīļajiem esmu jauka. Cilvēki, kuri man patīk un liek labi justies, raisa manī patīkamas emocijas.
Un nē, es neko netēloju, tā ir dabiska reakcija pret katru vienkārši. :D

06.07.2011 17:37 |

Pumčiks

2943

Reģ: 29.01.2009

Tieši tā- visiem neizpatiksi. Citiem nepatiks ka tu pietēlo, citiem ka esi dabiska. Ar tādiem cilvēkiem kuriem tu nepatīc, vienkārši nav pa ceļam un tā nu tas ir.
Esmu dabiska un tieša. Ja kādā brīdī sanāk pietēlot lai kādu neapvainotu vai nesāpinātu tas ir cits, bet izpatikt lai domā cik esi superīga- nav forši, jo tāpat kādreiz tas teātris noiet greizi un tad gan vairs nav smuki.
Mana tiešuma dēļ laikam man nav ļoti daudz draugu, bet ir cilvēki kuri zin kāda esmu un tas patīk- un varbūt tā pat ir labāk, nekā mēģināt izpatikt visiem.

06.07.2011 17:45 |

kate

1720

Reģ: 29.01.2009

Es neko netēloju. Zinu, ka esmu dīvaina un daudziem nepatīku, bet mani tas neuztrauc! Ja kādam nepatīk mana dabiskā (dīvains apzīmējums) uzvedība, pats vainīgs! :-D
Vispār atkal sevī saskatu līdzību ar Heartkiller!

06.07.2011 17:45 |

adria

197

Reģ: 25.05.2011

meitene! man tieši tā pat sanāk ar seju :-D Daudziem liekas, ka esmu dusmīga, sliktā omā vai kā tā. Cilvēki, kuri ar mani ir nesen iepazinušies, vēlāk pasaka, ka viņiem šķitis, ka esmu iedomīga, ha. Es arī esmu ļoti karstasinīga, ātri aizsvilstos un tad jau nav laika domāt par taktisku uzvedību :-D Dažkārt gadās tā, ka negribas runāt, esmu tāda klusa, bet citreiz pasaku ko tādu, ka visi gar zemi :-D Uzvedos tā, kā jūtu un vēl neesmu palikusi viena :-) Jebkurā gadījumā, ar Tevi paliks tie cilvēki, kuriem esi vajadzīga Tu, nevis tie, kuriem vajadzīgs KAUT KAS no Tevis. :-)

06.07.2011 18:33 |

marguerite

250

Reģ: 09.06.2011

iespējams, ka pietēloju. izliekos labāka.
piemēram, attiecībās esmu 4 gadus un, manuprāt, joprojām pietēloju to, ka esmu labāka nekā patiesībā. iespējams neliels stimuls nebūt slinkai.
arī cilvēki, kuri man ne diez ko patīk, izliekos, ka viss kārtībā, nevis paužu savu viedokli.

06.07.2011 18:40 |

Klincha

651

Reģ: 20.06.2009

Man laikam vienmēr ir kaitējis tas, ka nemāku tēlot, melot un izlikties!
Daudzi ir teikuši, ka mans tiešums var nogāzt no kājām! Nav jau tā, ka vienmēr izrādu visu savu emociju gammu, bet neciešu nekādu izlikšanos, liekuļošanu!
Agrāk ļoti viegli aizsvilos, tagad aizskaitu līdz 10!
Es uzskatu, ka agru vai vēlu visas patiesās iezīmes nāk uz āru, tāpēc neko netēloju jau no paša sākuma!

Kurš teica , ka Tu esi dīvaina, varbūt dīvaini ir visi pārējie? :-D

06.07.2011 18:49 |

Pumčiks

2943

Reģ: 29.01.2009

Adria apraksts konkrēti par mani arī! :-D Mūs nevar laist kopā tātad. Tāds tādu nepaciešs! :-D

06.07.2011 18:51 |

_ilzite

308

Reģ: 08.01.2011

Es neko netēloju. Pēc dabas esmu kautrīga, un svešos vai mazpazīstamos cilvēkos esmu klusa. Bet, kad ilgstoši esmu ar viņiem tikusies, kļūstu aizvien atvērtāka, līdz ar to- pilnīga es. Reizēm esmu pārāk nopietna, citreiz atkal otrādi- varu runāt pilnīgas stulbības.
Es nezinu, vai ir jēga kaut ko tēlot, jo cilvēki, kas tevi pazīst un ir ar tevi, pieņem tevi tādu, kāda tu esi. Es negribu, lai man kāds tēlo, tāpēc es arī neko netēloju. Man nepatīk dubultās dzīves un sejas ;)

06.07.2011 18:55 |

Klincha

651

Reģ: 20.06.2009

ā un par to seju, man ir līdzīgi!jau bērnībā pat ārsti un skolotāji prasīja vecākiem, kāpēc nesmaidu nekad!
Patiesībā, man vienai sejas pusei nav kaut kas ar sejas nerviem kārtībā tiem kas saprot kaut ko no medicīnas( parēze) un tāpēc seja izskatās dusmīga un smaids pašķībs!
Tas daudziem liek domāt, ka esmu iedomīga un vienmēr nikna, .. Tuvākajiem draugiem skaidroju, par citiem vienalga...

06.07.2011 18:55 |

Heartkiller

9435

Reģ: 06.03.2009

Es-te,man tas pats par kautrīgumu nepazīstamos cilvēkos.Viena no manām dīvainībām-es vairāk vēroju cilvēkus,klausos,izdaru secinājumus pie sevis,maz runāju,neuzbāžos ar sevi,necenšos pa varītēm būt uzmanības centrā.Protams,kad runāju,tad arī neko nespēlēju.Necenšos izspiest no sevis kkādu čomisko ''ar visiem draudzējos'' attieksmi.

06.07.2011 19:03 |

maza

2170

Reģ: 29.01.2009

Viss atkarīgs no tā, ar kādiem cilvēkiem kontaktējos. Ar pašiem tuvākajiem esmu patiesa. Dažkārt viņi no manis piedzīvo tādus emociju izvirdumus, kas ne vienmēr ir patīkami. Sabiedrībā esmu laipna un ieturēta, vienmēr smaidu un esmu pieklājīga. Uzskatu, ka ir jāprot sevi savaldīt un jāzina, kad un ko drīkst izrādīt.

06.07.2011 19:06 |

_ilzite

308

Reģ: 08.01.2011

Heartkiller-Tu tikko precīzi aprakstīji manu uzvedību :)

06.07.2011 19:25 |

Čikurita_

152

Reģ: 29.01.2009

Visiem jau patīk tie smaidīgie un jaukie cilvēki, nevienam neinteresē citu problēmas, negribas ilgstoši kontaktēties ar drūmiem un vienmēr ar visu neapmierinātiem cilvēkiem. Par tādām lietām var stāstīt un tās var izrādīt tikai PAŠIEM tuvākajiem, un arī tad nedrīkst aizmirst, ka viņi grib redzēt smaidīgu saulīti un dzīvē ar visu apmierinātu cilvēku. Tā kā- ja arī dzīvē neiet tik spoži, jāpietēlo, ka viss ir super. :-)

06.07.2011 19:42 |

not_for_sale

1245

Reģ: 17.04.2009

Piekrītu Gurķītei.

Un dzīve ir viens liels teātris! Visur jātēlo.Tajā pašā darba intervijā. Man tas riebjas, bet ko darīt.

06.07.2011 19:49 |

Ju1

1383

Reģ: 03.10.2010

man ir visai vienkaarshi, privaatajaa dziivee esmu es pati, bet darbaa gan nee :) naakas nedaudz pieteelot, jo ja darbaa buushu es pati, tad padomaatu nevisai, iespeejams, labas lietas par mani :D es uzskatu, ka ir jaanorobezo, kur tu vari paraadiit sevi un kur nee. atkariigs no situaacijas.

06.07.2011 19:53 |

bendesmeitiana

Reģ: 10.03.2009

kad paaugsies, tad sapratisi, ka negativo emociju neizradishana nav teloshana bet gan emocionala inteligence

06.07.2011 20:20 |

LACE

2056

Reģ: 31.07.2010

Nu laikam man jāsāk pietēlot ka esmu smaidīga, jo izskatos pārāk nopietna ko tad varu darīt, ka man tāda seja :-D

06.07.2011 20:30 |

switched on

3987

Reģ: 02.02.2011

Es noteikti tēloju. Man tā ir ieaudzināts un gluži vienkārši gan praktiski, gan morāli tā ir izdevīgi. Man patīk patikt, man ir svarīgas citu domas, man patīk diplomātija, ne kašķi.
Brīžiem, jā, ir sajūta, ka pazaudēju pati sevi, bet pēdējā laikā mācos līdzsvaru starp savu "es" un "izejamo seju".
Ir reizes, kad uznāk bičīgais garastāvoklis, kad atļaujos būt nīgra vai stādu sevi tālu pirms citiem... bet no mammas esmu iemācījusies ("paldies" par to, jo tas nav viegli), ka cilvēkiem no malas ir jārāda tas, ko viņi grib redzēt - sākot no uzvedības, beidzot ar izskatu un mājokļa kārtību.
Bet, jā, zinu, ka šo apstākļu dēļ neesmu tik fantastiski unikāla personība, kāda varēju kļūt. ;-) Žēl.

06.07.2011 20:45 |