Pēc divarpus gadus ilgām attiecībām esmu izlēmusi šķirties.
nekas slikts jau nav noticis. viņš mani mīl, un reizēm šķiet, ka es viņu joprojām arī. kāpēc tad vēl lai man kādreiz vakaros, kad esmu viena, nobirtu pa asarai? man viņa pietrūkst, kad neesam kopā un kad kāds stāsta par mīlestību, es domāju par viņu.
tomēr jau kādu laiku man šķiet, ka tas neiet cauri. mēs nemaz neesam kopā - vismaz tā man šķiet, jo dzīvojam katrs savu dzivi. viņam savi draugi, man - savi. un pa šiem gadiem tā arī kopīgu draugu loks nav izveidojies. maniem draugiem viņš nepatīk, savikārt šķiet, ka viņa draugiem es patīku pārāk, ko varu spriest pēc tām retajām reizēm, kad viņš mani paņem līdzi.
viņš dzīvo pie mātes un nestrādā, es dzīvoju atsevišķi un no rīta līdz vakaram kuļos pa darbu. es esmu ļoti sociāla, taču viņš ir pārāk lēns. man attiescībās vajag nedaudz greizsirdības, mazlietiņ pat ne strīdu - diskusiju, smieklus un arī asaras, ziedus un pastaigas, piedzīvojumus un sapņus... bet es neko no tā nesaņemu.
varbūt tas ir par daudz? varbūt manas prasības ir pārāk augstas? vai man samierināties ar to, kā ir, vai iet tālāk un atklāt jaunas iespējas?
un kāpēc tas ir tik sarežģīti - ka gribas raudāt pat tad, ja šīs attiecības vēlos pārtraukt es pati?
111
