Raudāšana

es arī esmu emocionāla... parasti neapturu raudienu, bet man ir cita problēma - ja saku raudāt, nevaru apstāties, domāju par sāpi vairāk un vairāk un lēnām tas viss pārtek histērijā :%27-(
pēdējā laikā daru tā - kad ir kaut kas sāpīgs prātā, cenšos pārstāt par to domāt, saku sev tāpat kā Skārleta - "padomāšu par to rīt" un mēģinu pārslēgties un nomierināties :)

Es ari esmu reizem "atgazusi galvu atpakal", lai asaras tek atpakal acis! :D

Var novirzit vnk domas no konkreta temata!

Neraudu publiski, tikai viena vai ar virieti, jo pie vina pleca jutos vaja, sieviskiga un vins vienmer tik stipri un reize maigi mani satver un miljo. :)

Ūdens dzeršana man arī palīdz.īpaši tad,kad tomēr esmu sākusi raudāt.Kaut kā...nomierināties palīdz.

Ja nāk raudiens, vajag raudāt. Smieklus taču necenšamies apslāpēt. Ja uznāk raudiens nepiemērotos brīžos, vienmēr (vai gandrīz vienmēr) ir iespējams iziet un nobirdināt to asaru.
Pārliekai raudāšanai palīdz regulāra izraudāšanās vienatnē (ja mājās esi viena, noskaties aizkustinošu filmu un izraudies) vai sports, jo raudāšana nav nekas cits kā atbrīvošanās no stresa un iekšējās spriedzes. Un tad nepiemērotos brīžos būs vieglāk kontrolēt emocijas.

nu lai vai kā es censtos es nemāku apslāpēt emocijas - asaras..
ja man nāk radiens, tad es raudu
vienmēr jau cenšos kkā klusiņām un maliņā, pie sevis paraudu, saņemos, sapurinu sevi un galvu augšā, tik uz priekšu - pie sevis vēl stulbās domas padomāju - esmu labākā, tas nav manis vērts un bla bla bla..

Viss atkarīgs, kādos brīžos Tev sanāk raudiens, ja Tu apzinies, kāpēc tā ir, kas to izraisa, nedaudz pastrādājot ar sevi var panākt, ka vairs nekad nenāk tajos brīžos

Viss atkarīgs, kādos brīžos Tev sanāk raudiens, ja Tu apzinies, kāpēc tā ir, kas to izraisa, nedaudz pastrādājot ar sevi var panākt, ka vairs nekad nenāk tajos brīžos