Ja eksistē tādas iepriekšējās dzīves, tad kādā no tām noteikti esmu bijusi ragana un kādu piebūrusi. :-D Citādi nevaru izskaidrot, to, kāpēc mani jau teju 9 gadus velk pie viena cilvēka-citus nevajag. Esmu glīta, vīriešu uzmanības nekad nav trūcis, bet man tos citus nevajag. Tikai tā, izklaidēties, un tā ālāk. Ar to ''magnētu'' mani saista tikai tas, ka esam klases biedri, no desmitās klases. Kā ieraudzīju pirmajā septembrī, tā iemīlējos. Vaļā netikt, lai velns pār stenderi. :-D No pašas pirmās dienas viņam bija sava draudzene, tagad ir cita, un es nemaz arī neesmu mēģinājusi nekur jaukties, viņam es esmu tikai bijusī klasesbiedrene, ko satikt salidojumos un parunāties. Bet man ir tauriņi vēderā vien ieraugot viņu, kaut vai no tāluma, nejauši. Reizi vai divas gadā. Vismaz dažas reizes nedēļā jāiedomājas par viņu, ja parādās kāds jauns kandidāts uz mana vīrieša vietu, tad man ir jāsalīdzina un pie sevis jāīd, kāpēc tas nav viņš.
Viss jau ir labi, es tāpēc neesmu nelaimīga, bet vispār man jau sāk gribēties mīlestību, īstas attiecības, tādas, kurās abi viens otram esam mīļi, svarīgi, un tā tālāk. Gribu ģimeni, sasodīts. Bet tas, kas man ir , ir nevēlami pielūdzēji un viņš viens, par kuru jādomā.
Jūs te tādas gudras, kā man beigt par viņu domāt un atcerēties? :-D Es jau īpaši uz psihologa pakalpojumiem neceru, tikai gribējās izkratīt kādam sirdi bez maksas. :-D
17
