Augstskola..

nu gan tu šaudies..
no matemātikas lidz sportam?

Ehh... es arī nevaru izdomāt ko gribu, zinu kā ar mākslu kaut ko, bet nu Kur... ko... Nu pareklamējiet savas skolas. :-D Nu paskatījos LKK Kultūras menedžeris ar specializāciju FOTOGRĀFIJĀ. "Iestājpārbaudījumi pilna laika studiju programmā: sagatavots radošo darbu portfolio, pārrunas." ..man nav portfolio un man nav ko viņiem teikt. :-D :-D

Ou jā, man līdzīgi kā tev - aizgāju mācīties kaut ko, kas likās tāds noderīgs. Nākotnē vismaz perspektīvas kaut kādas darbā varētu būt, bet..nu tagad otrajā kursā mani tas viss dzen izmisumā. Man nepatīk. Ļoti. Un man varētu apsolīt darbu ar 500ls algu nākotnē un vienalga es nespētu šobrīd iet uz lekcijām ar prieku. To rakstu tāpēc, ka arī es gribēju un arvien biežāk aizdomājos par Sporta akadēmiju. Lai arī biju teicamniece un padevās viss, sports bija vienīgais priekšmets, uz kuru patiešām gāju ar prieku vienmēr. Cēlos uz sacensībām braukt, neizlaidu nevienu sporta pasākumu..
Ar šito eseju gribēju pateikt, ka dzīve ir viena un dari tā, lai nav jānožēlo tas, ka nedzīvo dzīvi ar prieku kā varētu. ;-)

Silti iesaku mācīties, ko patiešām vēlies. No savas pieredzes... savādāk visa augstskolas padarīšana būs kā zobu sāpes, un jutīsies ārprātīgi nomākta, lai vai cik perspektīvā vietā būtu.
Ja es vēlreiz tagad beigtu 12., tad gadu izlaistu, iepazīstot sevi, paklaiņojot pa pasauli, aizbraucot kaut kur, un mācītos tad, kad skaidri zinātu, kas ir tā mana lieta.

Njā, taču ne vienmēr tas ko tu vēlies ir tas, ko tu vēlies... Manā gadījumā - ļoti patika un interesēja latviešu literatūra un valoda, esmu kā apsēsta ar grāmatām :-) Protams, iestajos LU FF. Tiku budžetā. Kad sāku mācīties, sapratu, ka tomēr manas intereses atšķiras no piedāvātās mācību programmas :-/ Rezultātā augstākā izglītība man ir, bet strādāju pilnīgi citā jomā.