:D
Nu mums attiecibas ir normālas.Nu nav mums baigi siltās viņas. Viņa mani apmeta,es pieraud bez viņas un viņai tas mātes instikts tāds ļoti švaks. Bet nu jau visi lieli un tāpat sazvanamies,tiekamies utt.Viss ok.Mīlu viņu ,viņa mani arī ;)
Bet viņa ir izteikts garastāvokļa cilvēks.Zvana jau neapmierināta,piekasās pie katra vārda un tādā tonī - Vai redz drīkst ierasties. Nu ļoģiski,ka drīkst,bet nu var laicīgi paprasīt vai man nav kas cits darāms? Un ir bijis,ka atsaku,ka man ir plāni-tad viņa apvainojas,uzskata,ka es speciāli tā,ka negribu redzēt,nemīlu utt un sāk skalot smadzenes,ka nevēlu viņai laimi un visu ko labu :D Lai gan tā ne tuvu nav. Pati izdomā un pati apvainojas ;) Tas jau mani tracina. Viņa pat apvainojas,ja pazvana man uz darbu un es pasaku,ka pārzvanīšu,jo nevaru runāt-viņa nesaprot.
Un vienmēr kad atbrauc tad kautko meklē pa skapjiem,ko vēl nav paņēmusi ( agrāk te dzīvoja,pirms gadiem 7iem) . Pat nepaprasa vai man tas nav vajadzīgs. Vienmēr viņa jābaro,jo grib ēst :D Tapēc slēpju ēdienu,jo viņa kā mamma nekad nenes kā ciema kukuli :D Priekš manis viss viņai žēl,tad nu es arī netaisos viņu barot :D
Un viņa uzzināja,ka tēta draudzene te bijusi,tad nu ticu,ka piesiesies man par to un meklēs viņas pēdas :D